Fricis Bārda dzimis Pociema „Rumbiņos” saimnieku ģimenē. Mācījies Pociema pagastskolā, Umurgas draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā. No 1898. līdz 1901. gadam mācījās Valkas skolotāju seminārā, kas tolaik atradās Rīgā.
1901. gadā sāka strādāt par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā. 1902. gadā laikraksts „Rīgas avīze” publicēja Friča Bārdas dzejoli „Raibais pavediens”.
1906. gadā devās uz Vīni studēt filosofiju, aizrāvies ar vācu romantiķiem, īpaši intuitīvisma novirzienu.
1911. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums „Zemes dēls”, kam noformējumu veidoja Janis Rozentāls.
Pēc gada atgriezās Latvijā, strādāja Rīgā par skolotāju Ata Ķeniņa reālskolā. Darbojās žurnālos „Stari” un „Zalktis”, iepazinies ar komponistu Emīlu Dārziņu un gleznotāju Jani Rozentālu. Lasīja lekcijas J. Dubura dramatiskajos kursos.
No 1916. gada strādāja Latviešu izglītības biedrības vidusskolās Rīgā. 1917. gadā dibināja un vadīja Latviešu izglītības biedrības vidusskolu Valmierā. Kādu laiku bija skolu inspektors.
Fricis Bārda mira 1919. gada 13. martā Rīgā 39 gadu vecumā pēc neveiksmīgas nieru operācijas, Latvijas SPR laikā.[2] Apbedīts Umurgas kapos.[3]
Literārā darbība
Fricis Bārda bija spilgts latviešu romantiskās dzejas meistars. Tradicionālākās tēmas viņa darbos — dzimtene, mīlestība, daba, dzīvība, nāve, dvēsele, mūžība — ietvertas oriģinālā tēlainībā un ritmikā, filosofiskā vispārinājumā.
Rakstījis darbus arī literatūras kritikā un estētikā. Friča Bārdas dzeja ir tulkota krievu, vācu, angļu, poļu valodā.
„Zemes dēls” ir vienīgais dzejoļu krājums, kas iznāca dzejnieka dzīves laikā.
.svg){kind=small}
