Latvijas Dabas muzejs katru jauno gadu tradicionāli uzsāk ar Gada dzīvnieka paziņošanu. Par 2010. gada dzīvnieku Latvijā tika pasludināts Eiropas ūdrs. Ūdrs gada dzīvnieka godam izvēlēts tāpēc, ka daudzās Eiropas zemēs tas kļuvis par retu dzīvnieku, bet Latvijā tā populācija ir liela un stabila.[4]
Ekoloģija
Eiropas ūdrs apmetas upju, strautu, ezeru un dīķu krastos. Tas var apmesties arī jūras krastā, bet dzīvniekam ir nepieciešama regulāra piekļuve saldūdenim, tādēļ piejūras ūdri apmetas upju grīvās. Saldūdens tam ir vajadzīgs, lai uzturētu tīru savu kažoku. Vēl viens nosacījums dzīves vietas izvēlei ir, lai pat visbargākajā ziemas salā būtu neaizsalstoši laukumi, āliņģi, zemledus tukšumi.[1] Ūdram patīk ierīkot mītnes līdzās bebriem, kā arī izmantot dambju augšpusē koncentrētos barības krājumus, kas seklā un tekošā ūdenī nebūtu viegli atrodami.[5]
Vēl nesenā vēsturē Eiropas ūdri tika nesaudzīgi medīti, lai iegūtu vērtīgo kažokādu un lai atbrīvotos no konkurenta zivju ieguvē. Ūdra kažoks, pateicoties blīvajai pavilnai, skaitās ideālas kažokādas etalons.[5] Eiropā 1960.
gados un 1970.
gados ūdri kļuva par izmirstošu un apdraudētu sugu, jo cilvēki tos intensīvi medīja, paplašināja savu saimniecisko darbību; padziļināja vai nosusināja dabiskās ūdensteces, līdzināja un labiekārtoja krastus. Tika atņemtas ne tikai ierastās dzīvesvietas, bet arī piesārņoti ūdeņi.[5] Ūdra klātbūtne kādā ūdenstilpē liecina par tīru ūdeni un zivju bagātību. Mūsdienās ūdrs ir iekļauts dažādu valstu Sarkanajās grāmatās, Latviju ieskaitot. Latvijā ir salīdzinoši daudz ūdru, pie mums mājo vairāk par 5000 šo dzīvnieku. Tas ir gandrīz 2x vairāk nekā Lietuvā un 4x vairāk nekā Igaunijā.[1]
Izskats un īpašības
Eiropas ūdra galvas forma ir viegli saplacināta, tam ir mazas austiņas, kas novietotas plaši viena no otras
Eiropas ūdra ķermenis ir garš, slaids un cilindrveidīgs, aste muskuļota un konusveidīga, bet kājas īsas un spēcīgas. Ķepu samērā slaidie pirksti savstarpēji savienoti ar peldplēvēm, kas sniedzas gandrīz līdz nagiem. Lai pleznveidīgās ķepas būtu vēl vairāk pielāgotas irkļu funkciju veikšanai, plaukstām, kas apakšpusē ir neapmatotas, ārmalas visriņķī ir nosegtas ar elastīgu, cietu sariņu slāni, kas iroties palielina atgrūšanās virsmas laukumu.[1]
Peldot lēni, ūdrs izmanto visas četras kājas un atsperas ar ķepām, nelietojot asti. Peldot ātri, kājas tiek piespiestas pie ķermeņa, bet muskuļotā aste strādā kā dzenskrūve.[1] Ūdriem ir ļoti jutīgas taustes mati jeb vibrisi. Tie atrodas ne vien uz purna, bet arī pie acīm, ausīm un uz priekškājām. Vibrisi uztver visas ūdens svārstības un peldot palīdz orientēties un atrast medījumu pat zem akmeņiem vai dūņās.[5]
Ķermeņa garums bez astes ūdram ir 50—95 cm, astes garums 26—55 cm, svars 5—12 kg.[6] Mātītes ir nedaudz mazākas par tēviņiem.
Ienirstot ūdrs aizver nāsis un ausu atveres. Ūdra kažoks ir piemērots, lai ilgstoši atrastos zem ūdens un vienlaicīgi nesamirktu līdz ādai. Tas ir dubults, ar pavilnu un akotmatiem. Pavilnas slānis sastāv no blīvi augošiem, īsiem, izteikti vijīgiem matiņiem. Segmati jeb akotmati, kuru garie gali cieši pārsedz pavilnas kārtu no virspuses, ir piemēroti pavilnas pilnīgai nosegšanai: pie saknēm tie ir saliekti un aug slīpi, galos saplacināti, platāki. Pateicoties šīm īpatnībām, ūdrs gandrīz vienmēr pēc peldes ir sauss. Tomēr nokļuvis sausumā, tas pienācīgi noskurinās un steidzas atbrīvoties no pēdējām mitruma paliekām, kas saglabājušās kažokā. Tādēļ ūdri mēdz enerģiski izvārtīties sniegā vai smiltīs, vai zālē. Pēc vārtīšanās dzīvnieks rūpīgi sevi sakopj ar mēli, nolaizot krūtis, vēderu, sānus, muguru un jo īpaši pamatīgi asti.[1] Kažoka krāsa ūdram ir tumši brūna vai pelēkbrūna, pavēdere un pazode ir gaišāka kā muguras daļa.
Ūdram ir visblīvākais un biezākais kažoks no visiem kažokzvēriemEiropas ūdram, ja tas dzīvo jūras krastā, ir nepieciešama regulāra piekļuve saldūdenim, lai uzturētu tīru savu kažokuŪdrs iekārto migu pazemes alā, visbiežāk ieeja ir tikai zem ūdens
Eiropas ūdrs ir teritoriāls dzīvnieks, un, izņemot mātītes ar mazuļiem, tas ir vientuļnieks. Teritorija stiepjas gar ūdenstilpes krastu. Atkarībā no barības daudzuma tā var būt 1—40 km gara. Latvijā ūdrs parasti apdzīvo 5—15 km garu upes un tās piekrastes posmu, no ūdenstilpes daudz neattālinoties nedz vasarā, nedz ziemā. Tas pārvietojas pa vienām un tām pašām takām katru dienu. Ziemas laikā var labi novērot ūdru izdzītās vagas sniegā. Pa šīm takām pārvietojas arī teritorijai caurceļojoši ūdri.[1] Teritorija tiek apsargāta tikai no sava dzimuma, bet tēviņu un mātīšu teritorijas var pārsegties.
Ūdri ir ļoti rotaļīgi dzīvnieki. Vasaras laikā tie mēdz iekārtot speciālas dubļu vai smilšu vannas, kurās vārtīties. Tās ir tikai dažus centimetrus dziļas. Ūdrs savā vannā izvārtās vai vienkārši tajā patup, atlaižas un pakasās, aplaiza kažoku un pagulšņā. Pauguru nogāzēs, vasarā dubļainās un mālainās vietās, ziemā sniegā un uz ledus, ūdri ierīko slidkalniņus, no kuriem daudzas reizes pēc kārtas slidinās, šļūkdami uz vēdera. Ūdri mēdz ķert savu asti gan uz sauszemes, gan ūdenī.[1]
Barība
Eiropas ūdrs pamatā ēd zivis, bet medī arī putnus, kukaiņus, vardes, vēžus un citus mazus dzīvniekus, ieskaitot ūdensžurkas un bebru mazuļus. Kopumā tas nozīmē, ka ūdrs medī jebko, ko var nomedīt gan ūdenī, gan uz sauszemes. Medīt ūdrs dodas naktī. Dienu tas pavada alā vai dobā kokā atpūšoties.
Vairošanās
Pārošanās var notikt visu gadu. Grūsnības periods ilgst 63 dienas. Tā kā ūdrim piemīt embrioniskā diapauze, embrija attīstību mātīte var atlikt tādā veidā, lai mazuļi dzimtu pavasarī. Parasti piedzimst 1—4 mazuļi, kas paliek kopā ar māti apmēram 1 gadu. Mazuļi piedzimst akli un nevarīgi mātes iekārtotā pazemes migā. Visbiežāk alas izeja ir zem ūdens. Tēviņi tieši mazuļu audzināšanā nepiedalās, lai gan to teritorija pārklājas ar mātītes un mazuļu teritoriju.[8]
