Eiropas Cilvēktiesību konvencija jeb Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir Eiropas Padomes konvencija, pieņemta 1950. gadā un stājusies spēkā 1953. gadā. Konvencijas dalībvalstis ir visas 47 Eiropas Padomes dalībvalstis. Uzraudzību pār konvencijas īstenošanu īsteno Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas izskata privātpersonu un dalībalstu sūdzības par konvencijas pārkāpumiem (līdz 11. protokola spēkā stāšanās brīdim 1999. gadā sākotnējos lēmumus par sūdzību pieņemšanu izskatīšanai taisīja atsevišķa Eiropas Cilvēktiesību komisija). Spriedumu izpildi uzrauga EP Ministru komiteja.
Konvencijai ir 15 protokoli (lai gan ne visi ir saistoši ikvienai dalībvalstij). Protokoli Nr. 2, 3, 5, 8, 9, 10, 11, 14bis un 14 (izņemot pagaidu rakstura protokolu Nr. 14bis, to spēkā esamībai ir nepieciešama visu Konvencijas dalībvalstu piekrišana, un lielākā daļa no tiem groza Konvenciju) ir veltīti Konvencijas izpildes mehānisma grozījumiem. Pārējie, tā saucamie "materiālie" protokoli — Nr. 1, 4, 6, 7, 12, 13 — paredz papildu aizsargājamas cilvēktiesības.
15. protokols, kas groza konvenciju, tika atvērts parakstīšanai 2013. g., bet pagaidām nav stājies spēkā.[1]
Konvencija, kā arī "materiālie" protokoli Nr. 1, 4 un 7, ir ratificēta 1997. g., protokols Nr. 6 — 1999. g., protokols Nr. 13 — 2012. g. Protokols Nr. 12 ir parakstīts 2000. g., bet, uz 2012. g., nav ratificēts.