PROFILBARU.COM

Datums	27. jūnijs - 6. jūlijs, 1991
Vieta	Slovēnija
Iznākums	Slovēnijas uzvara

Desmitdienu karš ; (Dienvidslāvijas kari)
	;
Datums	27. jūnijs - 6. jūlijs, 1991
Vieta	Slovēnija
Iznākums	Slovēnijas uzvara
Dalībnieki
Slovēnija, Zemssardze	Dienvidslāvija, Dienvidslāvijas tautas armija
Komandieri
Janezs Janša	Veljko Kadijevičs
Spēki
16,000 zemessardze, 10,000 policijas spēki	35,200 Dienvidslāvijas Tautas armija
Zaudējumi
18 nogalināti,; 182 ievainoti; (oficiālā informācija)	44 nogalināti,; 146 ievainoti; 5,000 saņemti gūstā; (pēc slovēņu ziņām)

Desmitdienu karš, arī Slovēnijas neatkarības karš (slovēņu: Slovenska osamosvojitvena vojna — 'Slovēnijas neatkarības karš', serbu: Рат у Словенији — 'Karš Slovēnijā') — bruņots konflikts no 1991. gada 27. jūnija līdz 6. jūlijam starp Slovēniju un Dienvidslāviju, kura rezultātā nodibinājās neatkarīgā Slovēnijas valsts.

Desmitdienu karš bija iesākums daudz asiņainākiem kariem citās Dienvidslāvijas republikās. Tas bija arī gandrīz vienīgais no Dienvidslāvijas kariem, pēc kura neviena no pusēm netika apsūdzēta kara noziegumos.

Priekšvēsture

1980. gadā nomira Dienvidslāvijas komunistu līderis Josips Brozs Tito. Drīz pēc tam visās Dienvidslāvijas republikās sākās gan nacionālisma, gan demokrātijas atdzimšana. 1987. gadā par Serbijas (Dienvidslāvijas lielākās republikas) prezidentu kļuva serbu nacionālists un vienotās Dienvidslāvijas aizstāvis Slobodans Miloševičs. Slovēnija (kopā ar Horvātiju) bija ekonomiski visattīstītākā valsts daļa, kura subsidēja pārējās republikas, tāpēc tās atbalstīja republiku ekonomisko attiecību reformu.

Nespēdami vienoties ar serbu komunistiem, Dienvidslāvijas komunistu līgas XIV kongresā 1990. gada 22. janvārī slovēņu komunisti pameta kongresu, bet Dienvidslāvijas komunistu līga sadalījās nacionālās partijās. 1990. gada aprīlī Slovēnijā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās uzvarēja Slovēnijas Kristīgi Demokrātiskā partija, bet par prezidentu tika ievēlēts bijušais Slovēnijas Komunistu līgas CK sekretārs Milans Kučans. 1990. gada 23. decembrī Slovēnija rīkoja referendumu par neatkarību (par neatkarību nobalsoja 88%), bet 1991. gada 25. jūnijā, vienlaicīgi ar Horvātiju, Slovēnija deklarēja neatkarību. Rietumu valstis un ASV gan vēl neatzina jaunās valstis.

Gatavošanās karam

Tūlīt pēc daudzpartiju vēlēšanām Slovēnijā, Dienvidslāvijas Tautas armija (DTA) izsludināja armijas reformu, kuras rezultātā Tito laika republikas pakļautības "Teritoriālie spēki" (teritorialna obramba, TO) tiktu reorganizēti, izveidojot vienotu armiju ar štābu Belgradā. Slovēnijas varas iestādes tam pretojās, radot slepenu militāru struktūru "Nacionālās Aizsardzības Mobilās struktūras" (Manevrski Strukturi Narodne Zaščite, MSNZ). No 1990. gada maija līdz oktobrim 21 000 TO spēku karavīru, arī militārā tehnika, tika pārcelti no TO uz MSNZ, radot Slovēnijas armiju.

Jau 1990. gada novembrī slovēņi izstrādāja kaujas plānu, lai pretotos iespējamam Dienvidslāvijas uzbrukumam. Tas bija balstīts uz atziņu, ka tiešās kaujās iesaistīties nav Slovēnijas spēkos, tāpēc tika izvēlēta asimetriskā kara un partizāņu cīņu taktika. Liela nozīme tika pievērsta slēpņiem, izmantojot Slovēnijas sarežģītos dabas apstākļus, kā arī no TO iegūtā prettanku (Armbrust) un pretgaisa bruņojuma (Strela-2) izmantošanai.

Dienvidslāvijas Tautas armijā (DTA) bija divi viedokļi par rīcību. Ģenerālštāba priekšnieks Blagoje Adžičs uzskatīja, ka jāveic liela mēroga operācija, gāžot Slovēnijas valdību un izveidojot pārvaldes struktūras no "veselīgajiem spēkiem". Tomēr uzvarēja Dienvidslāvijas aizsardzības ministra Veļko Kadijeviča mērenākais viedoklis, ka nepieciešama spēka demonstrācija, lai piespiestu Slovēnijas valdību atcelt neatkarības deklarāciju. Dienvidslāvijas premjers Ante Markovičs vēlāk liecināja, ka pati Dienvidslāvijas valdība nebija informēta par Dienvidslāvijas armijas plāniem un aktivitātēm.

Karadarbība

1991. gada 26. jūnijs

Agri no rīta DTA 13.korpusa daļas no Rijekas, Horvātijā iegāja Slovēnijas teritorijā, un ieņēma robežpunktus ar Itāliju. Armijas daļas sagaidīja improvizētas barikādes un slovēņu demonstrācijas, tomēr militāras sadursmes nenotika.

1991. gada 27. jūnijs

Agri no rīta DTA 306. pretgaisa daļas spēki no Karlovacas Horvātijā iegāja Slovēnijas teritorijā pie Metlikas. Dažas stundas vēlāk DTA 1. tanku brigāde izbrauca no kazarmām Vrhnikā (uz rietumiem no Ļubļanas) un pēc dažām stundām ieņēma Brnikas (Ļubļanas) lidostu. Austrumos DTA daļas no Mariboras ieņēma robežpunktus ar Austriju.

Slovēnijas valdība saņēma informāciju, ka tiks izmantoti helikopteri, lai ar speciālo vienību palīdzību ieņemtu stratēģiskos objektus. Tāpēc Slovēnijas valdība brīdināja DTA 5. kara apgabala vadību Zagrebā, ka Slovēnijas armija notrieks helikopterus, ja tie turpmāk tiks lietoti. Brīdinājums tika ignorēts un sākās karadarbība.

27. jūnija pēcpusdienā slovēņu spēki virs Ļubļanas notrieca divus dienvidslāvu helikopterus. Slovēņi bloķēja DTA kazarmas dažādās valsts vietās. Tāpat slovēņi uzbruka Brnikas lidostai, kā arī vairākām tanku kolonnām dažādās valsts vietās.

1991. gada 28. jūnijs

Naktī uz 28. jūniju Slovēnijas Aizsardzības ministrija pavēlēja sākt slovēņu spēku ofensīvu visā valstī.

Visu dienu turpinājās kaujas. Netālu no Austrijas robežas ar smago automašīnu kolonnu tika bloķēta DTA tanku kolonna, pēc tam DTA tankiem uzbruka Slovēnijas spēki. Atbalstot tankus, Dienvidslāvijas gaisa spēki apšaudīja smago automašīnu kolonnu, nogalinot četrus šoferus. Arī citā valsts daļā (Medvedekā), aviācija apšaudīja smago automašīnu kolonnu, šeit nogalinot sešus šoferus.

Slovēņu spēkiem izdevās ieņemt DTA munīcijas noliktavu Borovnicā, uzlabojot armijas apgādi. Kaujās Brnikas lidostā tika nogalināti divi austriešu žurnālisti.

1991. gada 29. jūnijs

Naktī uz 29. jūniju trīs ES ārlietu ministri Zagrebā tikās ar Dienvidslāvijas un Slovēnijas valdības pārstāvjiem, un vienojās par pamiera plānu, bet tas nestājās spēkā.

Dienas laikā slovēņu spēkiem izdevās ieņemt Brnikas lidostu. Pie Strihovecas slovēņu spēki pārņēma vairākus pretinieka tankus, no kuriem izveidoja tanku daļu. DTA izvirzīja ultimātu, kurā pieprasīja uguns pārtraukšanu no 30. jūnija 9.00 rītā. Slovēnijas parlaments pieņēma rezolūciju ar aicinājumu uz krīzes mierīgu risinājumu, neapdraudot valsts neatkarību.

1991. gada 30. jūnijs

Sadursmes vairākās vietās. Slovēņi ieņēma stratēģiski svarīgo Karavankes tuneli, kas valsti savieno ar Austriju. Pie Nova Goricas slovēņi pārņēma vēl deviņus tankus.

1991. gada 1. jūlijs

Sadursmes vairākās vietās. DTA tanku kolonna no Medvedekas virzījās cauri Krakovas mežam (Krakovski gozd), bet šeit tika bloķēta. Vakarā DTA izvirzīja vēl vienu ultimātu.

1991. gada 2. jūlijs

Vissīvākās kaujas visa kara laikā. Slovēņi uzbruka tanku kolonnai Krakovas mežā, piespiežot to kapitulēt. No Jastrebansko Horvātijā uz Slovēniju tika virzīta vēl viena tanku kolonna, bet uzbrukumu atsita jau pie valsts robežas. Slovēņi ieņēma vairākas DTA armijas daļas un četrus robežkontroles punktus. Plkst. 21.00 Slovēnijas valdība izsludināja vienpusēju pamieru, kuram nepiekrita DTA vadība.

1991. gada 3. jūlijs

Agrā rītā liela DTA tanku kolonna izbrauca no Belgradas cīņā pret Slovēniju. Līdz Slovēnijai tā netika — oficiāli tehnisku iemeslu dēļ. Tiek lēsts, ka kolonnas patiesais mērķis bija Slavonijas okupācija (skat. Horvātijas karš). Slovēnijā turpinājās kaujas bez īpašām sekmēm kādai no pusēm. Vakarā DTA vadība piekrita pamieram.

1991. gada 4.-6. jūlijs

Pamatojoties uz pamieru, DTA daļām tika ļauts atgriezties kazarmās, bet slovēņu spēki ieņēma visus robežkontroles punktus.

Kara rezultāti

Kara beigas

Karš beidzās ar Brijuni vienošanos, kuru noslēdza 1991. gada 7. jūlijā Brijuni salās pie Pulas Horvātijā starp Slovēnijas un Dienvidslāvijas valdību pārstāvjiem, piedaloties trijiem ES ārlietu ministriem. Vienošanās bija izdevīga Slovēnijai. Slovēnijai paredzēja neatkarības deklarācijas atlikšanu uz trim mēnešiem, kas tobrīd vairs nebija būtiski, bet DTA pienākums bija pamest Slovēnijas teritoriju līdz 1991. gada oktobrim. Pēdējās DTA daļas pameta Slovēnijas teritoriju 26. oktobrī, atstājot daļu smago ieroču valsts teritorijā.

Upuri un postījumi

Tā kā karš ritēja īsu laika periodu, upuru bija relatīvi maz. Slovēņu pusē bija 18 kritušie un 182 ievienotie, bet dienvidslāvu — 44 kritušie un 182 ievainotie. Gāja bojā 12 ārvalstnieki — reportieri un smago automašīnu šoferi, kuri nejauši nokļuva apšaudes zonā. DTA zaudēja 31 tanku, 22 bruņutransportierus un 6 helikopterus.^[1] Materiālie zaudējumi bija relatīvi niecīgi kauju zemās intensitātes dēļ.

Kara stratēģiskie aspekti

Slovēnijas aprēķini bija balstīti uz vairākiem riskantiem pieņēmumiem, kuri konkrētajā situācijā apstiprinājās.

Slovēnijas valdība balstījās uz pieņēmumu, ka DTA negribēs karot un baidīsies no lieliem civiliedzīvotāju upuriem. Tika lēsts, ka serbu līderis Slobodans Miloševičs nebūs ieinteresēts īpaši cīnīties par Slovēniju, jo valstī faktiski nebija serbu minoritātes.

Jau kara sākumā Slovēnija skaidri apzinājās informācijas kara nozīmi, un jau pirms kara tika izveidots informācijas centrs. Karš tika pozicionēts kā Dāvida cīņa pret Goliātu un kā jaunās demokrātijas cīņa pret komunismu, kas noskaņoja rietumu sabiedrisko domu par labu Slovēnijai.

Kara ietekme uz turpmākajiem notikumiem

Slovēnijas uzvara karā ļāva nodibināties neatkarīgai Slovēnijas valstij. 1992. gada 15. janvārī to atzina ES, bet 22. maijā tā iestājās ANO.

Karš radīja saspīlējumu Slovēnijas un Horvātijas starpā, jo, kaut arī Horvātija bija deklarējusi neatkarību no Dienvidslāvijas, tā pasludināja neitralitāti karā, nepatīkami pārsteidzot Slovēnijas varas iestādes. Kara gaitā Horvātija bija galvenā bāze, no kuras tika veikti uzbrukumi Slovēnijai.

Redzot neveiksmīgo Dienvidslāvijas armijas darbību Slovēnijā un arī Horvātijā, tika nomainīta DTA augstākā vadība. DTA saglabājās gandrīz tikai serbu un melnkalniešu personāls, jo slovēņi un horvāti to pameta. Tas ietekmēja DTA turpmākās kaujasspējas, jo tradicionāli slovēņi un horvāti bija Dienvidslāvijas armijas kvalificētākais personāls. DTA noskaņojums kļuva serbiski nacionālistiskāks, kas ietekmēja turpmākos Dienvidslāvijas karus.

Serbu līderis Slobodans Miloševičs atmeta ideju par Dienvidslāvijas saglabāšanu, vietā izvirzot saukli — visi serbi vienā valstī (Lielserbijas ideja).

Nobeigums

Slovēnijas karš bija tikai prologs nesalīdzināmi asiņainākajiem kariem Horvātijā un Bosnijā. Tas izveidoja DTA par serbu nacionālistu ieroci, tomēr arī parādīja Dienvidslāvijas valsts iekšējo vājumu.