Buhāras Tautas Padomju Republika (BTPR; uzbeku: Buxoro Xalq Sho'ro Jumhuriyati, tadžiku: Ҷumҳurii Khaliy Shӯravii Bukhoro) bija valstisks veidojums, ko pēc Buhāras emirāta likvidēšanas 1920. gadā tā teritorijā radīja Sarkanā armija.
1920. gada 13. septembrī ar Krievijas PFSR tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru Krievija atzina Buhāras neatkarību. Tikai pēc tam, 14. septembrī, tika izveidota Revolucionārā komiteja un Nacīru (komisāru) padome, 1920. gada 6. oktobrī tika pasludināta Buhāras Tautas Padomju Republika.
Piektais Visbuhāras padomju kurultajs (sanāksme) 1924. gada 19. septembrī nolēma pārveidot BTPR par Buhāras Sociālistisko Padomju Republiku, kura Vidusāzijas padomju republiku jauno etnisko robežu demarkācijas rezultātā savukārt tika likvidēta 1924. gada 27. oktobrī un sadalīta galvenokārt jaunradītajā Uzbekijas PSR un tajā ietilpstošajā Tadžikijas ASPR. Neliela daļa tika pievienota Turkmēnijas PSR.
Krievijas revolūcijas laikā saasinājās politiskā situācija arī Buhāras emirātā, kurš līdz tam atradās zem Krievijas Impērijas protektorāta. Krievijas Pagaidu valdība atzina emirāta neatkarību. Tikmēr tajā emīrsSaids Aļimhans un viņa valdības konservatori strīdējās ar reliģiskajiem progresoriem jaunbuhāriešiem, kurus iedvesmoja viņu idejisko līdzinieku jaunturku uzvara Osmaņu impērijā 1908. gadā un pārmaiņas Krievijā. Pie emirāta robežām Taškentā 1917. gadā bija uzvarējuši lielinieki. Jaunbuhārieši 1917. gada decembrī vērsās pie Taškentas pēc atbalsta, stipri pārspīlējot tautas gatavību sacelties pret feodāļu varu.[1] Puses plānoja sagaidīt padomju spēkus Jaunajā Buhārā (Kaganā) 12 km no vecās Buhāras, kura pēc līguma ar emīru bija faktiski eksteritoriāla un lielā mērā Krievijas pilsoņu apdzīvota, izziņot sacelšanos un doties uz galvaspilsētu. Nopietna pretestība no emīra puses netika gaidīta. Dumpinieki spēja savākt 200 kaujinieku, padomju spēki spēja atlicināt ap 1000 slikti sagatavotu karavīru. 1918. gada martā operācija sākās, taču emīrs piekrāpa dumpiniekus, izlikdamies padevīgs, un izšķirošajā brīdī sacēla pret viņiem tautu. Viņiem un padomju spēkiem kopā ar Kaganas civiliedzīvotājiem ar grūtībām izdevās izlauzties uz padomju Turkestānu, un emīrs veica vairākus sirojumus tās teritorijā, cenzdamies iznīcināt visus patrāpījušos eiropiešus. 1918. gada 25. martā tika parakstīts miers, un Aļimhans piekrita izmaksāt kontribūciju un samazināt armiju. Toties viņš sarīkoja smagas represijas pret jaunbuhāriešiem. Ap 1500 tika nogalināti, ap 8000 bēga no valsts. Daudzi no viņiem pēc tam satuvinājās ar lieliniekiem un iestājās to partijā.
1920. gada pavasarī padomju valdība jutās kļuvusi pietiekami nostiprinājusies reģionā, lai atjaunotu uzbrukumu Buhārai, un Padomju Krievijas Turkestānas spēku komandieris Mihails Frunze uzstādīja ultimātu emīram atļaut izvietot emirātā Krievijas spēkus un ieviest padomju naudu. Emīrs atteicās. Attiecīgi tika nolemts sagatavot militāru operāciju. Pirmā tika likvidēta kaimiņu Hivas haniste, pēc kā pienāca kārta Buhārai.
Buhāras operācija
Buhāras operācija
1920. gada 25. augustā Čardžujā, kuras apkaime tika uzskatīta par opozicionāru emīram etnisku iemeslu dēļ,[2] jaunbuhārieši sāka sacelšanos un lūdza Sarkanās armijas palīdzību. 29. augustā tā, būdama saņēmusi pavēles jau iepriekš, iebruka emirātā no vairākām pusēm, un 2. septembrī Buhāra tika ieņemta. Formāli emīram dzīvā spēka bija vairāk, viņš, apzinādamies perspektīvu, bija pieaicinājis armijas vadībai cara virsniekus, bet kara jeb, kā to nosauca uzvarētāji, tautas revolūcijas iznākumu izšķīra labāka iepriekšēja organizācija un nospiedošs tehnisks pārsvars (230 ložmetēji pret 20, aeroplāni, bruņuvilcieni un bruņumašīnas tikai vienā pusē, Buhāras ieņemšanas laikā Krievijas puse pielietoja ķīmiskos ieročus[3][4]). Pilsēta bija pakļauta un četras dienas turpinājās neierobežotas laupīšanas, kuras virsnieki nevarēja un nevēlējās pārtraukt. Tikai 6. septembrī tika izdota pavēle par marodieru turpmāku sodīšanu, kura gan netraucēja arī pašam Frunzem paņemt no emīra pils zelta suvenīrus.[3] Pašam emīram izdevās aizbēgt no vajātājiem uz Afganistānu tikai tādēļ, ka viņu pārtvērušie zaldāti metās laupīt viņa vezumu, atmetuši ar roku viņam pašam.
Jaunas valdības izveide
Jauno padomju valdību vadīja 24 gadus vecais uzbeku jaunbuhārietis Faizulla Hodža-ogli (Faizulla Hodžajevs). Par CIK priekšsēdētāju kļuva Usmans Hadža Pulathodžajevs (Usmans Hodžajevs).
BTPR iestādēm bija diezgan ierobežotas pilnvaras. Daudzus lēmumus diktēja KPFSR pārstāvji, kuri paļāvās uz Sarkano armiju, kura tikmēr ekstremālos apstākļos kalnos cīnījās pret emīra armijas atliekām, kas pievienojās valsts iekšdaļā dominējošajiem partizāniem — basmačiem. Valdības iekšienē bija lielas nesaskaņas par attiecībām ar Maskavu un ar basmaču kustību — sākot no prasībām par Sarkanās armijas izvešanu no neatkarīgās Buhāras Republikas teritorijas līdz nepieciešamībai iestāties KPFSR kā autonomai republikai.
1921. gada 4. martā starp BTPR un KPFSR tika noslēgts draudzības un savstarpējās palīdzības līgums. 1921. gada septembrī tika apstiprināta BTPR konstitūcija.
Cīņa pret basmačiem
Sarkanā armija pamazām nodibināja padomju varu lielākajās tadžiku pilsētās Hisorā (Gissarā), Dušanbē, Kuļabā un Garmā. Emīrs zem Sarkanās armijas spiediena aizbēga caur Kuļabu uz Afganistānu. 1921. gadā tika nolemts veikt zemes reformu un radikālas revolucionāras pārvērtības. 1921.-1924. gadā feodāļu zemes tika atsavinātas.
1921. gada oktobrī Buhārā ieradās bijušais Osmaņu impērijas kara ministrs Envers pašā, kurš, lai gan neatradās tiešā padomju dienestā un sapņoja par vienotas visu tjurku valsts izveidi, saņēma instrukcijas un pilnvaras no KPFSR Tautas komisāru padomes Maskavā par vēlamajām reformām Buhārā. Īsā laikā Envers pašā vīlās sadarbībā ar padomju režīmu. Tā vietā, lai pārliecinātu, kā viņam uzdeva, basmačus pāriet Sarkanās armijas pusē, viņš apvienoja izkaisītos basmaču pulkus visā valstī vienā armijā un efektīvi pretojās padomju varai.
1921. gadā basmaču pusē mēģināja pāriet vairāki Buhāras TPR augstākie līderi — Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs Usmans Hadža Pulathodžajevs, kara ministrs Arifovs, pirmās Buhāras armijas komandieris Kulmuhamedovs, visi armijas skolas kursanti un citi.[3] Tika arestēti garnizona komandieris un Krievijas konsuls. Pēc puča neveiksmes viņi atkāpās kalnos. Tomēr basmačus viņi par savu uzticamību nepārliecināja un cerētā sadarbība neizdevās. Pulathodžajevs 1922. gadā atkāpās uz Afganistānu, kur turpināja sevi uzskatīt par likumīgo BTPR līderi.
1922. gada pavasarī Envera pašā armija sagrāba ievērojamu daļu Buhāras TPR austrumu teritorijas un aplenca pašu Buhāru. Padomju pārstāvji piedāvāja viņam netraucētu varu pār BTPR kalnaino un grūti ieņemamo austrumdaļu, ja viņš liks mierā līdzeno un auglīgo rietumdaļu. Envers atteicās. Tomēr uzbrukums nebija veiksmīgs, bet padomju spēki atspieda viņu uz Austrumu Buhāru, kur viņš krita kaujā. Karš ar basmačiem turpinājās visu BTPR pastāvēšanas laiku.
Iekļaušana PSRS sastāvā
1923. gada martā ar Turkestānas 1. ekonomiskās konferences lēmumu notika Turkestānas, Buhāras un Horezmas republiku ekonomiskā apvienošanās un izveidojās vienots ekonomikas centrs — Vidusāzijas Ekonomikas padome (VĀEP).
Padomju 5. Visbuhāras padomju kurultajs 1924. gada 19. septembrī nolēma pārveidot BTPR par Buhāras Sociālistisko Padomju Republiku un pieņēma lēmumu "Par Vidusāzijas tautu nacionālo un valstisko apvienošanos". Lēmumā tika pasludināts, ka, tā kā "strādājošo griba ir padomju valsts likums", tad kurultajs svinīgi paziņo "Buhāras tautu — uzbeku un tadžiku — augstāko gribu kopā ar Turkestānas un Horezmas uzbekiem izveidot Uzbekistānas Sociālistisko Padomju Republiku, kurā būtu Tadžiku autonomais reģions”. Buhāras kurultaja lēmumā tika izteikta arī piekrišana 1923. gadā izveidotā Buhāras Turkmēņu autonomā reģiona iekļaušanai Turkmēnijas PSR. Īpašā lēmuma punktā tika noteikts, ka kurultajs "nosaka izšķirošu nepieciešamību sociālistiskajai Uzbekistānai un Turkmenistānai — sociālistiskas celtniecības, aizsardzības pret imperiālismu un darba cilvēku starptautiskās brālības nolūkā — iestāties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā".
Buhāras Padomju Sociālistiskā Republika tika atcelta nacionālu etnisku valstu robežu demarkācijas rezultātā jau pēc 40 dienām, 1924. gada 27. oktobrī. Vairums BTPR un BPSR vadītāju Padomju Savienībā tika represēti 1930. gados.[1]
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.jpg)
.svg)
