Bengālijas tīģeris (Panthera tigris tigris), saukts arī par karalisko tīģeri, ir viena no tīģera pasugām, kas mājo Indijas subkontinentā. Lai arī mūsdienās tā ir visdaudzskaitlīgākā no visām tīģera pasugām, kopš 2010. gada, saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem, Bengālijas tīģeris ir apdraudēts.[1] Aizsardzībai ir izveidoti vairāki rezervāti un nacionālie parki, bet joprojām nav neviena pietiekami liela rezervāta, kurš efektīvi varētu nodrošināt populāciju ar 250 indivīdiem. 2011. gadā kopējā populācija bija mazāka nekā 2500 Bengālijas tīģeri.
Ilgadējo tendenci dzīvnieku skaitam nepārtraukti samazināties ir izdevies apturēt Indijā, kurā mājo vislielākā populācija. 2014. gadā tajā bija ap 2200 īpatņi.[2] Otra lielākā populācija sastopama Nepālā, apmēram 200 tīģeri,[3] bet Bangladešā un Butānā mājo apmēram 100 tīģeri katrā no tām.[4][5] Bengālijas tīģeris ir Indijas un Bangladešasnacionālais dzīvnieks.[6]
Izplatība
Bengālijas tīģeris Rantambores nacionālajā parkā Indijā
Bengālijas tīģeris vēsturiski ir apdzīvojis visu Indijas subkontinentu, izņemot Šrilanku. Areāls ziemeļaustrumos sasniedz Brahmaputras upes baseinu Bangladešā, robežojoties ar vēsturisko Indoķīnas tīģera areālu.[7][8]
Mūsdienās Bengālijas tīģeris galvenokārt sastopams Indijā (2014. gadā bija 2226 īpatņi).[2] Pirms 10 gadiem otra lielākā populācija mājoja Bangladešā, bet pēdējos gados tā ir strauji samazinājusies un ir apmēram vienādi liela ar nelielo Butānas populāciju. 2015. gadā Bangladešā dzīvoja 106, Butānā 103 tīģeri.[4][5] Otra lielākā populācija mūsdienās ir Nepālā, kurā ir 163—253 īpatņi.[3]
Bengālijas tīģeris mājo gan tropu mitrajos, mūžzaļajos mežos, gan tropu sausajos mežos, gan tropu un subtropu mitrajos jauktu koku mežos, subtropu un mērenās joslaskalnu mežos un zālājos. Labprāt apmetas upju krastos, tādēļ mūsdienās, kad Bengālijas tīģera izplatība ir ļoti sadrumstalota, tas galvenokārt sastopams Gangas un Brahmaputras sistēmas upju krastos. Bengālijas tīģeris ir vienīgais tīģeris pasaulē, kas mājo mangrovju mežā (Sundarbanos pie Gangas-Brahmaputras ietekas Bengālijas līcī, Indijā un Bangladešā). Sundarbanu populācijā Indijā ir apmēram 70 tīģeri.[9]
Izskats
Bengālijas tīģeris ir liela auguma plēsējs ar zeltaini oranžu, svītrainu kažoku. Svītras var būt gan tumši brūnas, gan melnas. Pavēdere un kāju iekšpuses ir baltas, aste oranža ar melniem gredzeniem. Reizēm piedzimst balti tīģeri (recesīvā gēna mutācija), kuri sastopami Asamā, Bengālijā, Bihārā un īpaši bieži Madhja Pradēšas ziemeļaustrumos, Revas pilsētas apkārtnē. Tomēr baltie tīģeri nav albīni, tiem nav albīniem dzīvniekiem raksturīgais rozā deguns un zilās acis. Ir zināms tikai viens albīna tīģera gadījums, toties melns tīģeris nav novērots nekad.[10]
Tēviņi lielāki nekā mātītes. Vidēji liela tēviņa ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir 2,7—3,1 m, mātītes garums 2,4—2,65 m.[11] Astes garums ir apmēram 85—100 cm, augstums skaustā apmēram 90—110 cm.[12] Tēviņa svars ir apmēram 180—258 kg, mātītes 100—160 kg.[11] Vismazākā auguma tīģeri mājo Sundarbanos. Šī reģiona maza auguma mātīte sver 75—80 kg.[13] Bengālijas tīģerim ir ļoti spēcīgi zobi, ilkņi tam ir visgarākie no visiem kaķveidīgajiem plēsējiem. To garums ir 7,5—10 cm.[14]
Tīģeris ir vienpatis, un tikai tīģeriene ar dzimumbriedumu nesasniegušiem mazuļiem veido ģimenes baru. Katram īpatnim ir sava teritorija, kuras lielums ir atkarīgs no barības resursiem, dzimuma un sezonas.
Ziemā vienas diennakts laikā tēviņš noiet 1,7—10,5 km, vasarā 1—13,9 km. Lai arī tīģeris vasarā ir aktīvāks, tēviņa teritorija ziemā ir lielāka un var sasniegt 200 km², vasarā tā ir mazāka, līdz 110 km². Savukārt mātītes teritorija ir daudz mazāka, apmēram 16—31 km² liela. Turklāt šajā teritorijā dzīvo arī mātītes pusauga pēcnācēji.[10][15] Pat mazai tīģeru populācijai ir nepieciešama liela teritorija.
Tīģeru attiecības ir diezgan sarežģītas, un, lai arī pieaudzis tēviņš ir vienpatis, tas ir tolerants pret savas sugas un dzimuma pārstāvjiem, kas ceļo cauri tā teritorijai, kā arī pret pusauga jaunajiem tīģeriem, vismaz, tos satiekot pirmajā reizē. Tēviņa teritorija pārklājas ar vairāku mātīšu teritoriju, un pārošanās sezonā tas sapārojas ar savas teritorijas mātītēm. Atšķirībā no tēviņiem mātītes ir draudzīgākas, un to teritorijas daļēji savstarpēji pārklājas. Katrai mātītei ir savas teritorijas galvenā, centrālā daļa, kurā tā uzturas visbiežāk.[10]
Lai gan tīģeris ir tipisks mežu plēsējs, tas nekad nerāpjas kokos. Tam patīk ūdens, kurā labprāt peldas vai vienkārši mērcējas. Sastopams arī salās, kas atrodas visai tālu no krasta. Visbiežāk tas medī naktī. Savas teritorijas iezīmē ar urīnu un smaržas dziedzeru izdalījumu. Šīs zīmes citiem sniedz informāciju, ka teritorija ir apdzīvota. Noķerto laupījumu tīģeris pavelk zem krūma un pārpalikumu apsedz ar lapām, lai vēlāk pie tā atgrieztos.
Teritoriju maiņa
Dzīves laikā īpatnis teritoriju var arī nomainīt. Vairāku gadu garumā novērojot ar izsekošanas ierīcēm aprīkotu nelielu tīģeru populāciju Čitvanas nacionālajā parkā, atklājās, piemēram, šādas teritoriju izmaiņas: nobriedusi mātīte atstāja savu teritoriju savai meitai, pati ieņemot kaimiņos esošas tīģerienes teritoriju, kura savukārt ieņēma citu kaimiņos esošu tīģerienes teritoriju, kurā tās pārvaldniece bija mirusi no vecuma.[10]
Septiņu gadu laikā, kamēr tika veikti novērojumi, no 11 mātītēm apgabalā joprojām dzīvoja 7 no tām: divas mātītes bija atstājušas savas teritorijas sāncensēm un apgabalu pametušas, bet divas bija mirušas. Novērotajā teritorijā atradās 4 pieaugušu tēviņu teritorijas. Trīs no tiem zaudēja savas teritorijas sāncenšiem, kas izraisīja savstarpējas cīņas un ķildas divu gadu garumā. Pieci mazuļu metieni tika nogalināti, mainoties tēviņiem, bet divi metieni aizgāja bojā, jo to mātes nomira. Tika atrasts arī viens miris pusauga tīģeris, kuru nāvējoši ar ragiem bija sadūris kāds briedis. Pārējie mazuļi sasniedza dzimumbriedumu, un lielākā daļa pameta apgabalu savas teritorijas meklējumos, bet divi palika, ieņemot atbrīvotās teritorijas.[10]
Barība un medības
Bengālijas tīģeris uzbrūk sambarbriedimTīģeriene ar mazuļiem
Pieauguša tīģera upura vidējais svars ir apmēram 400 kg,[14] bet lielākajiem, piemēram, gauram tas ir ap 1000 kg. Turklāt Karnātakas štatā novērotās populācijas tīģeru iecienītākais medījums bija gauri, sastādot 44% no visiem medījumiem. Otrais iecienītākais medījums bija sambarbrieži (28,6%).[21]
Tīģeri medī galvenokārt naktī. Tie uzbrūk upurim no sāniem vai aizmugures no pēc iespējas tuvāka attāluma, pārkožot tam rīkli. Mēdījums pēc tam tiek ievilkts un saplosīts skatienam slēptā vietā, reizēm upuri velkot pat vairāk kā 100 metrus. Dienā tīģerim nepieciešami 18—40 kg gaļas.[11] Lai gan tīģeris, skrienot nelielu gabalu, spēj attīstīt lielu ātrumu, veselīgiem un ātriem dzīvniekiem, piemēram, briežiem, bieži vien izdodas aizbēgt. Bengālijas tīģeris uzbrūk arī citiem plēsējiem, piemēram, leopardam, vilkam, šakālim, lapsai, krokodolam, Āzijas melnajam lācim, garlūpu lācim un Indijas sarkanajam sunim, lai arī plēsēji nav tipiska tīģera diētas sastāvdaļa. Ļoti retos gadījumos tas uzbrūk zilonim vai degunradzim.[22][23] Tīģeri, kas ir veci, ievainoti un nespējīgi nomedīt savvaļas dzīvniekus, var kļūt par cilvēkēdājiem.[24]
Vairošanās
Tīģeriene ar pusauga jaunajiem tīģeriem
Bengālijas tīģerim nav noteiktas vairošanās sezonas. Lielākā daļa mazuļu dzimst laikā no decembra līdz aprīlim,[25] bet mazuļi dzimst arī maijā, oktobrī un novembrī.[26]
Dzimumbriedums tēviņam iestājas 4—5 gadu vecumā, mātītei 3—4 gados. Neapaugļota mātīte meklējas ik pēc 3—9 nedēļām, un gatava pāroties tā ir 3—6 dienas. Grūsnības periods ilgst 104—106 dienas. Īsi pirms dzemdībām mātīte iekārto migu, kas var būt alā, garā zālē vai biezos krūmos. Piedzimst 1—4 nevarīgi, akli un nedzirdīgi mazuļi, kas sver 780—1600 g. Tos klāj biezs, blīvs, pūkains kažociņš, kas nomainās pēc 3,5—5 mēnešiem. Piena zobi sāk augt 2—3 nedēļu vecumā, bet pastāvīgie zobi pamazām mainīties sāk 8,5—9,5 nedēļu vecumā.
Mazuļi mātes pienu zīž apmēram 3—6 mēnešus, māte mazus medījuma gabaliņus sāk dot, kad mazulim ir apmēram 2 mēneši. Šajā vecimā mazuļi sāk visur sekot savai mātei, bet piedalīties medībās tie sāk 5—6 mēnešu vecumā. Kad jaunajiem tīģeriem ir 2—3 gadi, tie pamazām sāk atšķirties no ģimenes un kļūt patstāvīgi, dodoties meklēt savu teritoriju. Jauni tēviņi meklējumos klejo daudz tālāk nekā jaunās mātītes. Kad jaunie tīģeri pamet māti, tā atkal sāk meklēties.[11] Tīģera dzīves ilgums 15 gadi.
↑Barlow, A.; Mazák, J.; Ahmad, I. U.; Smith, J. L. D. (2010). "A preliminary investigation of Sundarbans tiger morphology". Mammalia. 74 (3): 329–331. doi:10.1515/mamm.2010.040
↑ 14,014,1Sunquist, M.; Sunquist, F. (2002). Wild Cats of the World (1st. ed.). University of Chicago Press. pp. 7–350. ISBN 978-0-22-677999-7.
↑Chundawat, T. S.; Gogate, N.; Johnsingh, A. J. T. (1999). "Tigers in Panna: preliminary results from an Indian tropical dry forest". In Seidensticker, J.; Christie, S.; Jackson, P. Riding the Tiger: Tiger Conservation in Human-Dominated Landscapes. Cambridge University Press. p. 123–129. ISBN 0-521-64835-1.
↑Andheria, A. P.; Karanth, K. U.; Kumar, N. S. (2007). "Diet and prey profiles of three sympatric large carnivores in Bandipur Tiger Reserve, India". Journal of Zoology. 273 (2): 169–175. doi:10.1111/j.1469-7998.2007.00310.x
↑Biswas, S.; Sankar, K. (2002). "Prey abundance and food habit of tigers (Panthera tigris tigris) in Pench National Park, Madhya Pradesh, India". Journal of Zoology. 256 (3): 411–420. doi:10.1017/S0952836902000456
↑Prachi, M., Kulkarni, J. (2006). Monitoring of Tiger and Prey Population Dynamics in Melghat Tiger Reserve, Maharashtra, India. Final Technical Report. Envirosearch, Pune.
↑Karanth, K. U.; Sunquist, M. E. (July 1995). "Prey selection by tiger, leopard and dhole in tropical forests". Journal of Animal Ecology. 64 (4): 439–450. doi:10.2307/5647. JSTOR 5647
_3-11-2015_13-57-52.JPG)
_-_Koshyk.jpg)
