Baltenlande

Baltenland Baltija, Baltimaa Vācijas vai Krievijas satelītvalsts 1918. gada novembris – 1919. gada novembris Karogs Ģerbonis Location of Baltijas valsts karte ar trīs provincēm — Igauniju, Kurzemi un Livoniju, cauri Latgalei iezīmēta pagaidu demarkācijas līnija (1919) Pārvaldes centrs Rīga, pagaidu valdības mītne Jelgava Valdība Federatīva valsts Vēsture  - fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam iesniedza Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības neatkarības deklarācijas 1918. gada 28. janvāris  - proklamēta Baltijas valsts 1918. gada 5. novembris  - Štrika sazvērestības atklāšana 1919. gada 19. februāris  - Krievijas Baltijas provinču — Baltenlandes valdība Jelgavā 1919. gada 1. oktobris  - Rietumkrievijas armija okupēja Rīgas Pārdaugavu 1919. gada 10. oktobris - 11. novembris  - Latvijas Bruņotie spēki padzina Bermonta armiju no Rīgas 1919. gada 11. novembris  - Latvijas armija ieņēma Jelgavu 1919. gada 21. novembris

1919. gadā Antantes valstu ierosinātās Igaunijas, Livonijas un Kurzemes Republikas karte. Pamanāma neprecīzi iezīmētā robeža ar Lietuvas Republiku un kļūdainais Cēsu nosaukums (Bendeni). Sarkanās armijas okupētā Latgales daļa pagaidām attēlota Baltkrievijas Republikas sastāvā.

Baltenlande (vācu: Baltenland, latviešu: Baltija, igauņu: Baltimaa) jeb Baltijas valsts bija vācbaltiešu muižniecības ieplānota federatīva valsts agrāko Baltijas provinču teritorijā pēc Pirmā pasaules kara beigām (1919).^[1]

Baltijas valstij būtu jāsastāv no Igaunijas, Sāmsalas, Kurzemes, Latgales, Ziemeļvidzemes un Dienvidvidzemes kantoniem.

Pirmsākumi

Pēc Oktobra revolūcijas Igaunijas Pārstāvju sanāksme 1917. gada 28. novembrī izziņoja Igaunijas neatkarību, 30. novembrī Latviešu pagaidu nacionālā padome pasludināja Latvijas autonomiju.

Savukārt Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārda slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.^[2]

Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju. 27. augustā parakstītā un 6. septembrī ratificētā Berlīnes papildvienošanās paredzēja krievu-vācu robežu demarkācijas komisijas izveidi Livonijas^[3] austrumu robežas noteikšanai.

Baltijas hercogiste

1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas zemju tiesības uz patstāvīga valstiskuma izveidi, vienlaikus atzīstot Apvienotās zemju padomes (Vereinigter Landesrat) tiesības īstenot formāli neatkarīga Baltijas valstiskuma ieceri. Pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Tomēr pēc Vācijas kapitulācijas, Novembra revolūcijas un Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, Vācijas valdība 25. novembrī atzina Latvijas neatkarību visā latviešu apdzīvotajā teritorijā. Vācu militārā pārvalde 1918. gada 26. novembrī nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai, ko vadīja Kārlis Ulmanis. Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs (August Winnig) līdzīgu vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdību parakstīja jau 1918. gada 19. novembrī.

Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome nolika savas pilnvaras 1918. gada 28. novembrī.

Liepājas notikumi

1919. gada 18. februārī Liepājā robežkontroles laikā Vidzemes landmaršala Heinriha fon Štrika un zviedru virsnieka Nilsa Ēlunda bagāžā tika atrasta aizzīmogota pakete ar plānu izveidot apvienotu Baltijas valsti Vācijas vai arī pēc boļševiku sakāves restaurētās Krievijas protektorātā. Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrs Miķelis Valters izdeva pavēli apcietināt H. fon Štriku un izsludināja naudas prēmiju viņa uzrādītājam 10 000 rubļu apmērā, tomēr pašam fon Štrikam laimējās 20. februārī atstāt Latviju un viņš savu politisko karjeru līdz ar to beidza.^[4]

Bermonta afēra

1919. gada 17. maijā Berlīnē notika vācbaltiešu un vāciski orientēto krievu politiķu apspriede, kurā tika nolemts Kurzemē veidot jaunu Baltās kustības armiju. Brīvprātīgo vervēšanu uzņēmās Pāvels Bermonts, kas 30. maijā ar Baltenlandes vervēšanas biroja (Werbebüro Baltenland) palīdzību nosūtīja uz Kurzemi 350 vīru lielu karaspēka vienību un 12. jūnijā pats ar savu armijas štābu ieradās Jelgavā.

Pēc 3. jūlija Strazdumuižas pamiera nosacījumiem sakautajam vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, tomēr Vācijas VI rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs lika pārtraukt evakuācijas darbus un plānoja dibināt separātu Austrumu valsti (Oststaat) bijušajās Vācu ordeņa zemēs no Daugavas līdz Vislai.

Savukārt Berlīnē 1919. gada jūlijā tika nodibināta Rietumkrievijas valdība ģenerālleitnanta Vasīlija Biskupska vadībā, bet 22. jūlijā tika izveidota Rietumkrievijas militāri politiskā padome Ludviga Knoringa vadībā.

1. augustā Antantes bruņoto spēku virspavēlnieks maršals Fošs pavēlēja vācu karaspēku atvilkt no Baltijas līdz 30. augustam, bet ģenerālis fon der Golcs prasīja savai vadībai uzturēt to līdz oktobrim. 12. augustā uz Vāciju aizbrauca daļa no VI rezerves korpusa II brigādes daļām, bet atlikušās apvienojās karaspēka grupā "Baltenlande".

20. septembrī Bermonts-Avalovs pasludināja sevi par Baltijas valdnieku.

21. septembrī R. fon der Golcs parakstīja vienošanos ar Bermontu par Jelgavas frontes vācu karaspēka pavēlnieka funkciju nodošanu Bermontam, kam savukārt politiskajā ziņā bija jāpakļaujas Berlīnē esošajai Rietumkrievijas militāri politiskajai padomei. Vācu brīvprātīgo militārās vienības noslēdza atsevišķus līgumus ar Bermontu par pāriešanu Krievijas dienestā. 1. oktobrī Jelgavas apspriedē kopā ar ģenerāli R. fon der Golcu un A. Niedru tika pieņemts lēmums ieņemt Rīgu un tur nodibināt Krievijas Baltijas provinču — Baltenlandes (Ostseeprovinzen Russlands—Baltenland) valdību ar A. Niedru kā Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru.^[5] 6. oktobrī Bermonts-Avalovs Jelgavā izveidoja sev padotu Rietumu Krievijas padomi Konstanīna fon der Pālena vadībā.

1919. gada 10. oktobrī — 11. novembrī Rietumkrievijas armija okupēja Rīgas Pārdaugavu, tomēr kaujā par Rīgu cieta sakāvi. P. Bermonts—Avalovs atkāpās no armijas pavēlnieka amata un tās militārie formējumi pārgāja tiešā Veimāras Republikas 19. novembrī ieceltā pavēlnieka ģenerālleitnanta Valtera fon Eberharta pakļautībā. 3. decembrī vācu karaspēks atkāpās pāri Latvijas-Vācijas robežai pie Palangas.

Liteatūra

• Erika Sehl. Verträumte Heimat Baltenland. Berlin-Tempelhof, 1964

Atsauces

1. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. Lauku Avīze 1998. gada 7. februārī
2. E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.
3. Livonijas jēdzienā šajā kontekstā ietverta gan Vidzeme, gan arī Latgale jeb Poļu Livonija
4. Ādolfs Šilde. Latvijas Vēsture 1914-1940. Daugava, Stokholma, 1976.
5. Latviešu Konversācijas vārdnīcas II. sējums, 2171-2188 lpp., Rīga, 1928.-1929.