Austrumu vilks (Canis lycaon) ir Ziemeļamerikā dzīvojošs suņu dzimtas (Canidae) plēsējs. Daudzi sistemātiķi austrumu vilku joprojām sistematizē arī kā vienu no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām ar latīnisko nosaukumu Canis lupus lycaon. Turpretī citi zinātnieki uzskata, ka austrumu vilks būtu jāizdala kā patstāvīga suga, jo tas tāpat kā sarkanais vilks (Canis rufus) un koijots (Canis latrans) ir atdalījies no pelēkā vilka pirms vairākiem simtiem tūkstošiem gadu.[1]
Izplatība
Austrumu vilks pamatā apdzīvo Algonkinas dabas parku Ontārio, Kanādā, kā arī tas ir novērots Kvebekas apkārtnē, Minesotas un Manitobas reģionos ASV. Kādreiz austrumu vilks apdzīvoja plašas teritorijas uz dienvidiem ASV, bet līdz ar eiropiešu iebraukšanu Amerikā vilks tika nežēlīgi iznīcināts. Šobrīd austrumu vilka izdzīvošana ir kritiski apdraudēta.
Izskats un īpašības
Austrumu vilka galvaskauss
Austrumu vilks ir mazāks nekā pelēkais vilks. Tā augstums skaustā 60—68 cm, svars 25—35 kg tēviņiem, 20—30 kg mātītēm.[2] Tam ir dzeltenīgi pelēkbrūns kažoks. Mugura un sāni klāti ar gariem, melniem vai pelēkiem akotmatiem. Aiz ausīm, uz purna un uz priekškājām apmatojums ir sarkanīgs.[3] Ārēji tas ir līdzīgs sarkanajam vilkam. Austrumu vilka ķermenis ir vieglāks kā pelēkajam vilkam un tā skelets ir līdzīgāks koijotam. Ir zināms, ka austrumu vilks bieži krustojas ar koijotu,[3] un zinātnieki uzskata, ka vilka izdzīvošanu savvaļā visvairāk apdraud tieši krustošanās ar koijotiem. Pelēkais vilks vienmēr uzbrūk koijotam un pie pirmās izdevības to nogalina, bet austrumu vilka tēviņi pieņem koijotu mātītes. Tā kā koijoti kopumā ir mazāki par austrumu vilkiem, tad vilku mātītes nepieņem mazākos koijotu tēviņus.
Vilku barā pārojas tikai alfa mātīte ar alfa tēviņu. Tas parasti notiek februārī. Grūsnības periods ilgst 63 dienas. Kucēni dzimst alā, ko izrok vecāki. Parasti piedzimst 4—7 kucēni. Pirmās 6—8 nedēļas māte no tiem neatkāpjas ne soli. Viss bars baro māti un vēlāk arī mazuļus, kad māte tos ir pārstājusi zīdīt. Barība tiek atnesta apēstā veidā, kas tiek mazuļiem atvemta. Vasaras beigās mazuļi pamet alu, un tie parasti tiek atstāti kādā plašā pļavā, kamēr bars ir devies medībās. Pļavas sauc par vilku rotaļu laukumiem, šīs teritorijas ir labi izvēlētas, ar dabiskiem slēpņiem un aizsegiem, vienmēr tuvumā ir ūdens, kā arī pļavā dzīvo daudzi dažādi mazi dzīvnieki, kurus dienas laikā jaunie vilcēni cenšas nomedīt, tādā veidā attīstot savas medību iemaņas.[3]
Sistemātikas diskusijas
Zinātnieki, veicot ģenētiskos pētījumus, ir noskaidrojuši, ka austrumu vilka vistuvākais radinieks ir sarkanais vilks.[4] Pastāv arī uzskats, ka tās vispār nav divas atšķirīgas sugas. Šis viedoklis joprojām nav oficiāls. DNS pētījumi liecina, ka austrumu un sarkanais vilks atdalījušies no pelēkā vilka pirms 750 000 gadu Ziemeļamerikas austrumu teritorijās un ka austrumu vilku un sarkano vilku vajadzētu uzskatīt par divām sarkanā vilka pasugām.
Atsauces
↑Wilson, P.J., S. Grewal, I.D. Lawford, J.N.M. Heal, A.G. Granacki, D. Pennock, J.B. Theberge, M.T. Theberge, D.R. Voigt, W. Waddell, R.E.Chambers, P.C. Paquet, G. Goulet, D. Cluff, and B.N. White. 2000. DNA profiles of the eastern Canadian wolf and the red wolf provide evidence for a common evolutionary history independent of the gray wolf. Canadian Journal of Zoology 78:2156 - 2166.
↑«Eastern Wolf». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. janvārī. Skatīts: 2009. gada 19. februārī.
_Canis_lycaon_skull.png)
