Amerikas melnais lācis (Ursus americanus) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) plēsīgo dzīvnieku suga. Tas ir tuvs radinieks Āzijas melnajam lācim. Zinātnieki uzskata, ka abiem ir kopīgi priekšteči, kas dzīvoja Eirāzijā apmēram pirms 3 miljoniem gadu.[1]
Amerikas melnais lācis apmetas uz dzīvi dažādās biomās: gan mežos un krūmājos, gan applūdušos un purvainos apvidos, vai tieši pretēji — sausos, izdegušos rajonos. Tas labprāt uzturas dažādu ūdeņu krastos, kā arī neizvairās no cilvēku tuvuma un barību meklē arī lauksaimnieku apstrādātajos tīrumos. Amerikas melnais lācis dzīvo ne tikai ielejās, bet arī kalnos — vietās, kur ir mūžīgā ziema.
Izskats
Amerikas melnais lācis
Amerikas melnā lāča ķermeņa garums ir 150—180 cm, augstums skaustā 76–91 cm, paceļoties pakaļkājās, tas var būt 2,12 m garš.[4]Mātītes ir par 33% mazākas nekā tēviņi.[5] Tās sver 40—180 kg, tēviņi 70–275 kg.[6] Pieaudzis tēviņš var sasniegt arī 300 kg svaru.[7] Datēts rekordsvars ir bijis 400 kg un ķermeņa garums 240 cm, kā arī īpaši maza auguma lācis, kura svars bija 39 kg.[8]
Amerikas melnajam lācim ir mazas acis, apaļas ausis, pagarināts purns, kas ir gaišs, īsa aste (apmēram 12 cm gara) un proporcionāli liels ķermenis. Tam ir ļoti laba oža. Lielākajai daļai Amerikas melno lāču kažoki ir pinkaini un melni, bet tie var būt arī balti, šokolādes brūni, kanēļkrāsas un gaiši brūni. Gaišie lāči pamatā ir sastopami uz rietumiem no Misisipiupes. Reizēm Amerikas melnajiem lāčiem uz krūtīm ir balta "V" veida zīme.
Lai gan Amerikas melnie lāči bieži ceļas pakaļkājās, un pat iet uz tām, tomēr pamatā tie pārvietojas uz četrām kājām. Pakaļkājās lāči parasti paceļas, lai labāk un tālāk redzētu un labāk saostu smaržas. Tā pakaļkājas ir nedaudz garākas par priekškājām, un gaitai ir raksturīgs aida solis. Katrai pēdai ir 5 gari, spēcīgi nagi, ar kuriem lācis rok zemi, rāpjas kokos un plēš medījumu. Lai arī Amerikas melnais lācis nav tik spēcīgs kā grizlilācis, tas tik un tā ir ļoti spēcīgs plēsējs. Dabas pētnieki ir novērojuši, ka 55 kg smags, jauns lācis spēj pacelt 140 kg smagu klints gabalu; ja nepieciešams, tie var skriet ar 48 km/h, kā arī ir labi peldētāji.[9]
Ieradumi
Melnais lācis ziemā dodas ziemas miegā. Lācis guļai izvēlas dzīvnieku alas zem sagāztiem kokiem, akmeņiem, izskalotos upju krastos vai klintīs. Parasti lācis katru gadu guļ citā vietā. Ziemas guļas laikā lācenei piedzimst lācēni un pirmos mēnešus visi pavada alā.
Pavasarī pametot alu, lāči meklē ziemā kritušo dzīvniekumaitu un dažādu augu jaunos dzinumus. Laikam kļūstot karstākam, tie dodas augstāk kalnos. Lai izvairītos no briesmām, Amerikas melnais lācis rāpjas kokos. Pamatā tas uzturas mežos, bet upju gultnes izmanto kā migrēšanas ceļus.
Attiecības ar citiem plēsējiem
Dažos reģionos melnais lācis dzīvo līdzās brūnajam lācim. Tā kā melnais lācis ir mazāks par brūno lāci, tad klajās, atklātās vietās tas zaudē konkurencē par barību. Brūnais lācis ļoti reti nogalina melno lāci, visiem dokumentētajiem gadījumiem ir nejaušs raksturs. Abu sugu lāči ir sadalījuši aktivitātes laiku: melnais lācis ir aktīvs dienā, bet brūnais lācis naktī, kā arī pamatā melnais lācis apdzīvo biezus mežus, bet brūnais lācis — atklātas, skrajas vietas.
Melnais lācis par barību cīnās arī ar pumu. Tāpat kā brūnie lāči tie mēdz pumai nozagt medījumu, lai gan abi plēsēji reti saķeras tuvcīņā, priekšroku dodot iebiedēšanai, rūkšanai un spēka demonstrācijai. Ar vilkiem melnais lācis satiekas reti, tikai ziemeļos vilki un lāči dala teritoriju. Lai gan melnais lācis ir daudz spēcīgāks plēsējs kā vilks, vilku bars spēj lāci nogalināt, taču to neēd. Daži šādi gadījumi ir dokumentēti.[10] Protams, arī lielāks melnais lācis nogalina vilkus, padzenot baru no medījuma. Ir datēti gadījumi, kuros aligators uzbrūk melnajam lācim, lielākā daļa šādu uzbrukumu ir mērķēta lācēnu nomedīšanai. Kopumā melnais lācis cenšas izvairīties no cīņas, priekšroku dodot iebiedēšani un bēgšanai.
Barība
Jauns Amerikas melnais lācis kalnos mežā
Amerikas melnais lācis ir visēdājs. Tas pārtiek gan no augiem, gan gaļas, gan kukaiņiem. Melnais lācis pamatā medī nelielus dzīvniekus — grauzējus un dažādu zālēdāju mazuļus. Gaļa lāča iztikā sastāda 10—15%. Lai gan Amerikas melnais lācis ir spēcīgākais plēsējs Ziemeļamerikā (izņemot rajonus, kuros dzīvo arī brūnais lācis), tas izvairās no uzbrukumiem lielajiem zālēdājiem un parasti medī to mazuļus. Pat uzbrukums aļņa mazulim lācim ir ļoti bīstams un var beigties ar nopietniem savainojumiem, jo aļņu māte, kas ir lielākais zālēdājdzīvnieks Ziemeļamerikā, ir agresīva, spēcīga un cīnīsies par savu mazuli pat ar lāci. Visvairāk barībai Amerikas melnais lācis patērē dažādus augus: riekstus, ogas un augļus. Tas labprāt ēd arī maitu un kukaiņus, īpaši kukaiņu kāpurus: skudras, bites, lapsenes un termītus. Lācis mēdz izpostīt bišu stropus, lai tiktu pie medus un bišu kāpuriem. Upēs un ezeros tas medī lašus un foreles, kā arī vēžus un citus ūdensdzīvniekus. Kopumā var teikt, ka melnais lācis ēdīs visu, ko var atrast. Siltākos reģionos tas neatteiksies arī no Amerikas aligatoruolām. Atrodoties cilvēku apdzīvoto vietu tuvumā, lācis barojas izgāztuvēs, kā arī nebaidās ienākt māju pagalmos un ēst tieši no atkritumu urnas.
Ja mežā izdodas atrast plēsēja nomedītu dzīvnieku, tad pēc veida, kā tas ir apēsts, var pateikt, vai tas ir bijis vilks vai lācis. Savu medījumu lācis uzplēš un miesu un iekšas izgriež uz ārpusi, āda tādējādi tiek ievilkta uz iekšpusi. Atšķirībā no vilkiem un koijotiem lācis upuri reti saplēš atsevišķos gabalos. Turpretī vilki un koijoti savu medījumu sadala mazākos gabalos, un barošanās teritorija ir juceklīgi nokaisīta ar kauliem. Ja medījums ir bijis pietiekami liels, lācis atliekas mēdz paslēpt.
Vairošanās
Amerikas melnā lāča mazuļi
Dzimumbriedumu Amerikas melnā lāča mātīte sasniedz 3—4 gadu vecumā. Mazuļi dzimst katru otro gadu. Ja lāčiem trūkst barības, tad tie sāk pāroties tikai 5—7 gadu vecumā, un mazuļi dzimst retāk. Arī tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā, bet jaunie lāči nav pietiekami spēcīgi, lai uzvarētu konkurences cīņās vecākos lāčus, tādēļ pāroties tie sāk tikai 4—5 gadu vecumā. Riests ir vasarā, bet mātītes spēj atlikt embrija attīstību tā, lai tas attīstītos un piedzimtu ziemas miega laikā. Tādējādi kopējā grūsnība ilgst 7—8 mēnešus, lai gan lācēna embrijs attīstās 60 dienās.
Janvārī vai februārī mātītei piedzimst 2—3 mazuļi, bet var piedzimt arī vairāk lācēnu. Tie sver 283—397 g, ir akli, nevarīgi un gandrīz bez apmatojuma. Māte zīda mazuļus ar treknu pienu līdz pavasarim, nepametot alu. Pavasarī mazuļi ir attīstījušies pietiekami, lai sekotu līdzi savai mātei ikdienas gaitās. Tie sver apmēram 2—4 kg. Ja mazuļiem draud briesmas, māte skaļi rūc, tos brīdinot un tādējādi liekot tiem uzkāpt augstu kokos. Māte tos turpina zīdīt līdz rudenim, un visi kopā dodas ziemas miegā. Nākamās vasaras laikā lācēni kļūst patstāvīgi, apmēram 1,5 gadu vecumā tie šķiras no mātes. Šajā laikā mātīte atkal ir gatava pāroties.
Lācēnu izdzīvošana ir pilnībā atkarīga no mātes pieredzes un spējām. Tā apmāca lācēnus dažādās gudrībās: ko ēst, ko un kā medīt, kur slēpties no briesmām, kur atpūsties un kur doties ziemas guļā. Lācēnu dzīvību bieži apdraud citu plēsēju uzbrukumi.
