Alfrēds Valeika 1919. gada vasarā pie Latvijas kara lidmašīnas.
Dzimis 1889. gada 20. (8. pēc v.s.) janvārī Rīgā Jāņa Valleiko ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, tad studēja Mitveidas tehnikumā un Darmštates tehniskajā augstskolā, iegūstot inženiera grādu.
Pēc atgriešanās dzimtenē viņu 1913. gada novembrī iesauca Krievijas Impērijas armijā.
Pirmā pasaules kara laikā dienēja 2. radiotelegrāfistu rotā Viļņā, piedalījās Austrumprūsijas kaujās. 1915. gada 30. septembrī paaugstināts par praporščiku, bija radiostacijas priekšnieks dažādās frontes daļās. 1916. gada maijā Valeiku nosūtīja uz Kijivas lidotāju karaskolu (Военная школа летчиков-наблюдателей в Киеве). Pēc mācību beigšanas 1916. gada jūnijā viņš turpināja karadienestu 5. aviācijas diviziona štābā, piedalījās izlūklidojumos virs pretinieka pozīcijām.
1917. gada maijā sāka mācīties Sevastopoles aviācijas skolā, bet pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada decembrī Valeika dezertēja no Krievijas bruņotajiem spēkiem un nelegāli dzīvoja Petrogradā un Maskavā.
Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Valeika 1918. gada jūnijā ieradās vācu okupētajā Rīgā. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas un Sarkanās armijas iebrukuma sākuma viņš 1918. gada decembrī iestājās Latvijas zemessardzes Rīgas 1. latviešu rotā, pēc rotas sadumpošanās palika lielinieku ieņemtajā Rīgā. 1919. gada martā viņam izdevās pāriet frontes līnijai un pieteikties Latviešu atsevišķajā brigādē. Piedalījās Slokas un Rīgas atbrīvošanas kaujās.
1919. gada 7. jūnijā virsleitnantam Alfrēdam Valeikam uzdeva organizēt kara aviācijas grupu, kurā iestājās latviešu lidotāji, kas dienēja Anatola Līvena aviācijas vienībā vai pārbēga no Padomju Latvijas armijas.[2]
Pēc Cēsu kaujām kara aviācijas grupa 1919. gada jūlijā ieguva četras vācu kara lidmašīnas. Valeikas vadībā 1919. gada 1. septembrī aviācijas grupu izvietoja Mazjumpravmuižas lidlaukā, bet 16. septembrī Cementa fabrikas angāros pie Spilves lidlauka ierīkoja armijas aviācijas darbnīcas. 1. oktobrī Armijas aviācijas grupu pārdēvēja par Armijas aviācijas parku. Bermontiādes laikā 12. oktobrī Valeikas vietā par parka komandieri iecēla virsleitnantu Rūdolfu Drilli. 3. novembrī Valeiku iecēla par 1. partizānu pulka vada komandieri, 8. novembrī viņa vads uzbruka ienaidnieka eskadronam Imaku mežsargmājās pie Švarcmuižas.[1]
Pirms Latgales atbrīvošanas cīņām viņu 1919. gada decembrī pārcēla uz 8. Daugavpils kājnieku pulka velosipēdistu rotu.
Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām Valeikam atjaunoja virsleitnanta pakāpi un apbalvoja ar Lāčplēša ordeni. 1920. gada jūlijā viņš sāka vadīt Latvijas Aviācijas parka tehnisko daļu, bet jau oktobrī demobilizējās.
Dzīvoja Rīgā, nodarbojās ar liķieru tirgošanu, 1921. gadā nodibināja Latvijas aeroklubu. Vadīja Latvijas Aizsargu organizācijas aviāciju, 1929. gadā pēc viņa ierosmes nodibināja Aizsargu aviācijas pulku.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Valeiku atstādināja no amatiem un viņš strādāja par podnieku 8. Rīgas remontkantorī.[1]1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā Valeiku arestēja un ieslodzīja Usoļlagā, kur viņš gāja bojā 1941. gada 16. septembrī Usoļlaga Surmogas nometnes 8. lagpunktā.[3]
