Alberts I (franču: Albert I; dzimis 1875. gada 8. aprīlī, miris 1934. gada 17. februārī) bija Beļģijas karalis no 1909. līdz savai nāvei 1934. gadā.
Viņa valdīšanas laikā notika Pirmais pasaules karš, kura laikā pār lielāko daļu valsts valdīja Vācijas impērija, kā arī lielākā daļa Lielās depresijas. Ir ticis apbalvots ar vairāku valstu ordeņiem. 1923. gadā piešķirts I šķiras Lāčplēša Kara ordenis,[1] 1930. gadā — I šķiras Triju Zvaigžņu ordenis ar ķēdi.[2] Alberts I ir vienīgais ārzemnieks valsts vadītājs, kas saņēmis divus augstākos starpkaru Latvijas apbalvojumus.[1]
Miris nelaimes gadījumā 1934. gadā 58 gadu vecumā. Par Beļģijas karali pēc Alberta nāves kļuva viņa dēls Leopolds III.