Abhāzijas karš (gruzīnu: აფხაზეთის ომი, abhāzu: Аԥсуа-Ақыртуа аибашьра) norisinājās no 1992. līdz 1993. gadam starp Gruzijas valdības spēkiem un Abhāzijas separātistu spēkiem, Krievijas bruņotajiem spēkiem un Ziemeļkaukāza kaujiniekiem. Abhāzijā dzīvojošie etniskie gruzīni lielākoties cīnījās Gruzijas valdības spēku pusē. Etniskie armēņi (Bagramjana bataljons) un Abhāzijā dzīvojošie krievi lielākoties atbalstīja abhāzus,[1][2] un daudzi cīnījās viņu pusē. Separātisti saņēma atbalstu no tūkstošiem Ziemeļkaukāza un kazaku kaujinieku, kā arī no Krievijas Federācijas spēkiem, kas izvietoti Abhāzijā un tās tuvumā.[3][4]
Šī konflikta risināšanu saasināja pilsoņu karš Gruzijā, starp gāztā Gruzijas prezidenta Zviada Gamsahurdijas atbalstītājiem, kurš amatā bija 1991.—1992. gadā, un Eduarda Ševardnadzes vadīto valdību pēc valsts apvērsuma, kā arī gruzīnu—osetīnu konflikts kopš 1989. gada.
No visām pusēm tika ziņots par ievērojamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un zvērībām, kas sasniedza kulmināciju pēc tam, kad abhāzu spēki ieņēma Suhumi 1993. gada 27. septembrī, kam, saskaņā ar EDSO datiem, sekoja plaša mēroga etnisko tīrīšanu kampaņa pret etniskajiem gruzīnu iedzīvotājiem.[5] ANO ģenerālsekretāra 1993. gada oktobrī nosūtītā faktu vākšanas misija ziņoja par daudziem un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izdarīja gan abhāzi, gan gruzīni.[6] Aptuveni 5000 etnisko gruzīnu un 4000 abhāzu tika nogalināti vai pazuduši bez vēsts, un 250 000 gruzīnu kļuva par valsts iekšienē pārvietotajām personām vai bēgļiem.[7][8]
Karš smagi skāra pēcpadomju Gruziju, kas cieta ievērojamus finansiālus, cilvēku un psiholoģiskus zaudējumus. Kaujas un tām sekojošie sporādiskie konflikti ir izpostījuši Abhāziju. Abhāzijā karš oficiāli tiek dēvēts par "Abhāzijas tautas tēvijas karu" (krievu: Отечественная война народа Абхазии).[9]
Karš
Situācija Abhāzijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā bija saspīlēta kopš 80. gadu beigām, kad pretpadomju gruzīnu opozīcija sāka pieprasīt neatkarību no Padomju Savienības. Abhāzu nacionālisti 1989. gada martā Lihnu deklarācijā pieprasīja oficiāli izveidot atsevišķu Padomju Sociālistisko Republiku (pamatojoties uz precedentu, kad no 1921. līdz 1931. gadam pastāvēja atsevišķa SPR Abhāzija, kas bija saistīta ar Gruzijas PSR ar konfederatīvu "savienības līgumu"). Deklarāciju parakstīja Suhumi Universitātes rektors. Universitātes etniskie gruzīnu studenti izsludināja protestus, taču Gruzijas valdība tos aizliedza. Tomēr studenti sapulcējās, un etniskie abhāzi viņiem uzbruka.[10] Gruzīnu pretpadomju kustība bija sašutusi par šo notikumu, un studentu prasības pret Abhāzijas atdalīšanos vairāki tūkstoši gruzīnu demonstrantu Tbilisi iekļāva savā lozungu sarakstā. Reaģējot uz protestiem, uz Tbilisi tika nosūtīti padomju karaspēka spēki, kas izraisīja 9. aprīļa traģēdiju.
Pēc tās 1989. gada 16.-17. jūlijā Suhumi notika pirmās bruņotās sadursmes starp abhāzu un gruzīnu iedzīvotājiem. Konfliktu izraisīja Gruzijas valdības lēmums pārveidot Suhumi Valsts Universitātes gruzīnu sektoru par Tbilisi Valsts Universitātes filiāli. Abhāzi asi iebilda pret jauno universitāti, uzskatot to par instrumentu Gruzijas dominances paplašināšanai. Lai gan PSRS Augstākā Padome secināja, ka Gruzijas valdībai nav likumīgu tiesību atļaut izveidot jauno universitāti, 15. jūlijā bija paredzēts iestājpārbaudījums. Sakarā ar to izcēlušies pilsoniskie nemieri ātri pārauga militarizētās sadursmēs, kuru rezultātā saskaņā ar oficiālajiem datiem gāja bojā 18 cilvēki un vismaz 448 tika ievainoti, no kuriem 302 bija gruzīni. Reaģējot uz šiem nemieriem, tika izvietoti Iekšlietu ministrijas karaspēka spēki, lai tos apspiestu.
Tā kā līdz 1990. gada jūlijam neviena no pusēm nejutās pietiekami spēcīga, lai izspiestu jautājumu militāri, Gruzijas un Abhāzijas antagonisms lielā mērā tika pārcelts uz likumdošanas iestādēm, norobežojot Abhāziju kā juridisku sacensību, "likumu karu", līdz 1992. gada augustā sākās bruņota karadarbība. Šajā laikā Padomju Savienības valdībai bija ļoti maz iespēju novērst starpetniskos konfliktus, jo tā pati atradās uz sabrukuma robežas.
Pirms 1991. gada vēlēšanām Abhāzijas Augstākajā Padomē tika ieviesti etniskie piešķīrumi jeb kvotas, kā rezultātā tika izveidots sastāvs, kas precīzi neatspoguļoja iedzīvotāju etnisko piederību. Tādējādi no 65 deputātu vietām abhāzi (17% iedzīvotāju) ieguva 28, gruzīni (45%) — 26, bet atlikušās 11 vietas tika sadalītas starp citām grupām (armēņiem, krieviem; pēdējie veidoja 33 % iedzīvotāju).
Gruzīnu ofensīva
1992. gada jūnijā saspīlējums autonomijas jautājumā tuvojās kritiskajam posmam, kad abhāzu kaujinieki uzbruka valdības ēkām Suhumi. Abhāzijas separātistu valdība 1992. gada 23. jūlijā pasludināja reģiona neatkarību, lai gan tā netika starptautiski atzīta. Gruzijas policijas un Nacionālās gvardes vienības 1992. gada 14. augustā tika nosūtītas, lai atjaunotu valdības kontroli pār Abhāziju. Gruzijas karaspēka rindas daļēji tika papildinātas, "iztukšojot cietumus", jo daļa ieslodzīto tika atbrīvoti ar nosacījumu, ka viņi cīnīsies Abhāzijā.[11] Tajā pašā dienā sākās kaujas. 1992. gada 18. augustā separātistu valdība aizbēga no Suhumi uz Gudautu. Gruzijas valdības spēki pēc tam ieņēma lielu daļu Abhāzijas.
Pēc Suhumi ieņemšanas Gruzijas spēki, tostarp Mhedrioni paramilitārais grupējums, iesaistījās "nežēlīgā, etniski motivētā laupīšanā, laupīšanā, uzbrukumos un slepkavībās".[11] Papildus laupīšanai tika iznīcināti arī abhāzu kultūras pieminekļi, kas, saskaņā ar dažiem ziņojumiem, liecināja par apzinātu mērķtiecību. Tika izlaupītas universitāšu ēkas, izpostīti muzeji un citas kultūras kolekcijas. Gruzijas karaspēks sadedzināja neaizstājamos Abhāzijas valsts arhīvus. Kā ziņots, vietējie ugunsdzēsēji nemēģināja nodzēst liesmas.[11] Abhāzu bēgļu ģimene no Suhumi apgalvoja, ka iereibuši gruzīnu karavīri ielauzušies viņu dzīvoklī, šaujot ar automātiskajiem ieročiem, un teikuši viņiem "uz visiem laikiem pamest Suhumi, jo Suhumi ir gruzīnu pilsēta". Pēc ģimenes teiktā, gruzīnu karavīri nozaguši dārglietas, uzbrukuši vīram un pēc tam visus izmetuši uz ielas. Tie paši aculiecinieki ziņoja, ka redzējuši uz ielām izkaisīt mirušus abhāzu civiliedzīvotājus, tostarp sievietes un vecāka gadagājuma cilvēkus, lai gan kaujas bija beigušās pirms dažām dienām.[11]
Beidzoties šim konflikta posmam, Gruzijas armija bija ieņēmusi lielāko daļu Abhāzijas. Abhāzijas karaspēks bija aplenkts dažās Očamčiras apgabala daļās un Tkvarčeli, bet Gudautā tas bija iespiests starp Gruzijas karaspēku Gagrā un Suhumi.
Pamiers un Gagras krišana
1992. gada 3. septembrī Maskavā tika panākta vienošanās par pamieru. Saskaņā ar vienošanos Gruzijas spēkiem bija jāatkāpjas no Gagras apgabala. Gruzijas puse īstenoja vienošanos un atstāja savas pozīcijas. Rezultātā Gagras vietējie gruzīnu iedzīvotāji palika bez aizsardzības. Abhāzijas puse drīz vien pārkāpa pamieru. Tūkstošiem brīvprātīgo paramilitāristu, galvenokārt čečenu un kazaku no militarizētā grupējuma "Kaukāza kalnu tautu konfederācija" (KKTK) un Abhāzijas armijas, bruņojušies ar tankiem T-72, raķešu palaišanas iekārtām BM-21 Grad, triecienlidmašīnām Su-25 un helikopteriem. Gruzija apsūdzēja Krieviju, ka tā piegādājusi šo aprīkojumu, jo abhāzieši to iepriekš nav izmantojuši. Abhāzijas un KKTK spēki 1. oktobrī uzbruka Gagras pilsētai. Pilsētā palikušie nelielie Gruzijas spēki īsu brīdi aizstāvēja Gagru, bet pēc tam atkāpās, pārgrupējās un atguva pilsētu. Abhāzijas un KKTK spēki no jauna konsolidējās un uzsāka jaunu uzbrukumu, 2. oktobrī ieņemot Gagru. Krievijas flote sāka jūras ostas pie Gagras blokādi. Jūras kuģi: "SKP-Bezukoriznenniy", "KIL-25", "BTH-38", "BM-66", "Golovin", "Landing 345", "Aviation 529" ("SU-25", "SU-27"), "MI- un Anti-Aircraft 643". Pulkus komandēja Krievijas Federācijas aizsardzības ministra pirmais vietnieks G. Koļesņikovs, piedalījās Gagras ieņemšanā. Krievijas tankkuģis "Don" nogādāja 420 tonnas degvielas abhāzu separātistu kontrolētajā Gudautā.
Suhumi bombardēšana un aplenkums
1992. gada decembrī Abhāzijas karaspēks sāka apšaudīt Gruzijas kontrolēto Suhumi. 1993. gada 4. martā reģiona galvaspilsētā ieradās Gruzijas Valsts padomes vadītājs Eduards Ševardnadze, lai pārņemtu kontroli pār aizsardzības operācijām pilsētā. Ekonomikas ministrs Beslans Kobahija ieradās Suhumi sarunu ar Gogu Haindravu laikā. Pēc Kobahijas teiktā, separātistu līderis Ardzinba atkāpsies no amata, ja Ševardnadze darīs to pašu. Viņš neatbalstīja vandālismu Gagrā un norādīja, ka Abhāzija oficiāli nekad nav deklarējusi nodomu atdalīties no Gruzijas. Būdams Gruzijas bruņoto spēku virspavēlnieks, Eduards Ševardnadze izdeva pavēli "Pasākumi Ohamčiras un Suhumi apgabalu aizsardzībai", kurā bija teikts: "Gudautas un Gumistas apgabalā koncentrējas dažādu valstu militārie formējumi. Mūsu rīcībā ir informācija, ka šiem spēkiem ir nopietns mērķis — ieņemt Suhumi un ieviest haosu un nemieru visā Gruzijā". 10. februārī Ševardnadze iecēla Guramu Gabiskiriju par Suhumi mēru. Tikmēr Gruzijas parlaments nāca klajā ar oficiālu deklarāciju, kurā apsūdzēja Krieviju agresijā pret Gruziju un pieprasīja visu Krievijas militāro spēku izvešanu no Abhāzijas teritorijas.
1993. gada 16. martā plkst. 6:00 un 9:00 no rīta Abhāzijas un Konfederācijas spēki uzsāka plaša mēroga uzbrukumu Suhumi, kas izraisīja masveida postījumus un smagu civiliedzīvotāju upuru skaitu. Pulksten 2 naktī Abhāzijas puse sāka Gruzijas pozīciju pie Gumistas upes un Suhumi artilērijas apšaudi. Vēlāk dienas gaitā vairākas Krievijas lidmašīnas Su-25 uzbruka Suhumi līdz nākamās dienas rītam. Operāciju vadīja Krievijas speciālais karaspēks, kam sekoja Abhāzijas kaujinieki un KKTK brīvprātīgie. Viņi šķērsoja Gumistas upi un ieņēma daļu Ačadaras, bet Gruzijas spēki veiksmīgi apturēja viņu virzību.
14. maijā tika parakstīts īslaicīgs pamiers. Saskaņā ar gruzīnu avotiem, 2. jūlijā Krievijas jūras kara flotes kuģis izsēdināja līdz 600 Krievijas desanta karavīru netālu no Tamišu ciemata un iesaistījās sīvā kaujā ar Gruzijas karaspēku. Šī kauja bija viena no asiņainākajām kara laikā, un abās pusēs tika nogalināti un ievainoti vairāki simti cilvēku. Neraugoties uz sākotnējām neveiksmēm, gruzīnu spēkiem izdevās atgūt savas pozīcijas. Jūlijā krievu karaspēka daļas, Abhāzijas karaspēka un KKTK brīvprātīgie ieņēma Suhumi apgabala Ahalšenu, Gumas un Šromas ciemus.
Abhāzijas ofensīva pret Ešeru, Gulripšiem, Kamaniem un Šromu
Ciemati gar Gumistas upi, uz ziemeļiem un austrumiem no Suhumi, tādi kā Ačadara, Kamani un Šroma, kuros dzīvoja daudz etnisko gruzīnu, kļuva par stratēģiski svarīgu teritoriju, kas ļāva motorizētajām vienībām sasniegt Abhāzijas galvaspilsētu Suhumi. Pēc neveiksmīga mēģinājuma sturmēt Suhumi no rietumiem abhāzu formējumi un to sabiedrotie novirzīja ofensīvu uz Suhumi ziemeļu un austrumu pusi. 1993. gada 2. jūlijā Krievijas militāro vadlīniju un jūras spēku atbalsta vadīti, abhāzi un viņu Kaukāza kalnu tautu konfederācijas sabiedrotie uzbruka ciemiem pie Gumistas upes. Gruzijas puse negaidīja uzbrukumu no Suhumi apgabala ziemeļu vai austrumu puses. Gruzīnu spēki cieta smagus zaudējumus (pat 500 bojāgājušo stundas laikā pēc uzbrukuma), un Abhāzijas ofensīva pārrāva aizsardzības līniju ap Sukhumi. 1993. gada 5. jūlijā Abhāzijas, armēņu Bagramiana bataljons, Krievijas un Ziemeļkaukāza karaspēka vienības sturmēja Suhumi rajona Ahalšenu, Gumas un Šromas ciemus. Pēdējā ofensīva notika 9. jūlijā Kamani ciemā. Kamani bija svanu, gruzīnu tautas subetniskā grupa, ciems, kurā atradās arī Sv. Jura pareizticīgo baznīca un klosteris. Pēc ciema krišanas lielāko daļu tā iedzīvotāju, tostarp mūķenes un priesterus, nogalināja abhāzu formējumi un to sabiedrotie.
Suhumi krišana
Sočos 27. jūlijā ar Krievijas starpniecību tika panākta vienošanās par vēl vienu pamieru, kas ilga līdz 16. septembrim, kad Abhāzijas separātisti pārkāpa vienošanos, atsaucoties uz to, ka Gruzija neievēro vienošanās nosacījumus, un uzsāka plaša mēroga ofensīvu pret Suhumi. Aplenkuma laikā Krievijas lidmašīnas nometa termobariskās bumbas uz gruzīnu dzīvojamajiem rajoniem Suhumi un gruzīnu ciemiem gar Gumistas upi. Krievu žurnālists Dmitrijs Holodovs uzturējās Suhumi pirms tās krišanas un ziņoja, ka pilsētu vairākkārt apšaudīja Krievijas spēki, izraisot lielus civiliedzīvotāju upurus.
Pēc tam, kad abhāzi ieņēma pilsētu, pret pilsētā palikušajiem un ieslodzītajiem gruzīnu civiliedzīvotājiem tika sarīkots viens no lielākajiem slaktiņiem kara laikā. Tika nogalināti gandrīz visi gruzīnu atbalstītās Abhāzijas autonomijas valdības locekļi, kas atteicās pamest pilsētu, tostarp Gurams Gabiskirija, Rauls Ešba un Žiuli Šartava.
Eduards Ševardnadze pameta pilsētu, tikai par mata tiesu izglābdamies no nāves. Drīz Abhāzijas spēki un Kaukāza konfederāti pārņēma visu Abhāzijas teritoriju, bet Kodori ielejas augštece palika gruzīnu rokās. Gruzijas spēku pilnīgu sakāvi pavadīja abhāzu veiktā gruzīnu iedzīvotāju etniskā tīrīšana.[12]
Suhumi kauju noslēdzošajā posmā Abhāzijas spēki notrieca trīs Transair Georgia piederošas Gruzijas civilās lidmašīnas, nogalinot 136 cilvēkus, daži no tiem bija Gruzijas karavīri.[13]
Pēdējās kaujas stundās ar Krievijas kuģiem tika evakuēts liels skaits, aptuveni 5000, Gruzijas civiliedzīvotāju un karavīru.[14]
Kara iznākums
Gruzija faktiski zaudēja kontroli pār Abhāzijas teritoriju, un Abhāzija tika izveidota kā de facto neatkarīga valsts. Krievijas un Abhāzijas attiecības uzlabojās 90. gadu beigās, un Abhāzijas ekonomiskā blokāde tika atcelta. Tika pieņemti arī likumi, kas ļāva citām valstīm kļūt par Krievijas Federācijas sastāvdaļu, ko daži interpretēja kā piedāvājumu Abhāzijai un citām neatzītām bijušās Padomju Savienības valstīm.[15]
Atsauces
- ↑ «The International Crisis Group Europe Report N°176, 15 September 2006, page 5.».
- ↑ «Armenian General Benevolent Union - Publications». web.archive.org. 2007-10-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-17. Skatīts: 2023-05-05.
- ↑ «Archived copy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2023. gada 6. maijā.
- ↑ «Rusiant-Georgian War 1992-93». www.conflicts.rem33.com. Skatīts: 2023-05-05.
- ↑ «General Assembly Adopts Resolution Recognizing Right of Return By Refugees, Internally Displaced Persons To Abkhazia, Georgia».
- ↑ «S/26795 - E».
- ↑ «Georgia2».
- ↑ «Humanitarian situation of the displaced persons in Georgia». web.archive.org. 2014-04-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-04-07. Skatīts: 2023-05-05.
- ↑ «Ъ-Газета - Абхазия провозгласила независимость победой». web.archive.org. 2009-08-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-08-04. Skatīts: 2023-05-05.
- ↑ Stuart J. Kaufman. Modern hatreds : the symbolic politics of ethnic war. Ithaca, New York, 2001. 104–105. lpp. ISBN 978-1-5017-0199-3. OCLC 1160511946.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 «Human Rights Watch report GEORGIA/ABKHAZIA: VIOLATIONS OF THE LAWS OF WAR AND RUSSIA'S ROLE IN THE CONFLICT».
- ↑ U.S. State Department. Country Reports on Human Rights Practices for 1993, February 1994. 877, 881, 891. lpp.
- ↑ «Авиация в абхазском конфликте». www.airwar.ru. Skatīts: 2023-05-06.
- ↑ «GEORGIAN LEADER CHARGES ATROCITY». The New York Times (en-US). 1993-09-29. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2023-05-06.
- ↑ «Welcome to the Air Combat Information Group». 1map.com (vācu). Skatīts: 2023-05-06.
.svg){kind=small}
