19. šaha olimpiāde notika no 1970. gada 5. septembra līdz 27. septembrim nelielā Rietumvācijas pilsētā Zīgenē.[1]
Pirmoreiz kopš 1927. gada notiekošo olimpiāžu vēsturē rīkotāji nevarēja uzņemt visas komandas, jo ieplānoto 60 komandu vietā bija ieradušās 64 komandas. Četras komandas Argentīna, Ekvadora, Francija un Venecuēla savus pieteikumus bija atsūtījušas pēc noteiktā termiņa, tāpēc FIDE nolēma šīm komandām dalību atteikt. No mājās braukšanas, neizdarot nevienu gājienu, izglābās tikai Argentīna, kurai savu vietu atdeva Panama. Dalībnieku vidū bija pieci debitanti: Džērsija, Fēru Salas, Japāna, Jaunzēlande un Rodēzija.
Komandas bija jāsadala spēkos līdzīgās grupās. Pirmo reizi šim mērķim tika izmantota ESM, kurā tika ievadīti piecu iepriekšējo olimpiāžu rezultāti. Jaunpienācējiem deva iespēju pašiem nosaukt savu kārtas numuru 60 dalībnieku vidū.
Zīgenē tika labots vēl viens pirms vairāk nekā 30 gadiem uzstādīts rekords: par jaunāko olimpiāžu dalībnieku kļuva Andoras komandas šahists vienpadsmitgadīgais Endi Šermans, kurš bija atbraucis mātes pavadībā.
Spēles reglaments: pirmās 2,5 stundās 40 gājieni, katrā nākamajā stundā 16 gājieni.
Komandas tika sadalītas sešās grupās, pa desmit komandas katrā. No katras grupas divas labākās komandas iekļuva "A" finālā, 3. un 4. vieta "B" finālā, 5. un 6. vieta "C" finālā, 7. un 8. vieta "D" finālā, bet atlikušās E finālā. Priekšsacīkšu rezultāti starp komandām netika pārnesti uz finālu, tāpēc komandas, kas kvalificējās vienā fināla grupa no vienas priekšsacīkšu grupas, šīs olimpiādes turnīros mērojās spēkiem savā starpā divreiz. Visas komandas gan priekšsacīkšu grupās un finālos spēlēja katra ar katru pēc apļa sistēmas. Priekšsacīkšu rezultāti bija šādi:[2]
"A" fināla rezultāti apkopoti tabulā:[2]
Apzīmējumi: V — vieta; P — komandas dalībnieku iegūto punktu summa; KP — komandas iegūto punktu summa (2 punkti — uzvarēts, 1 — neizšķirts, 0 — zaudēts mačs); + (uzvarēto), = (neizšķirto), - (zaudēto) maču skaits.
"B" fināla komandas ieguva šādas vietas olimpiādes kopvērtējumā: 13. Izraēla, 14. Polija, 15. Austrālija, 16. Mongolija, 17. Zviedrija, 18. Nīderlande, 19. Dānija, 20. Somija, 21. Kuba, 22. Austrija, 23. Kolumbija, 24. Indonēzija.[2]
"C" fināla komandas ieguva šādas vietas olimpiādes kopvērtējumā: 25. Anglija, 26. Filipīnas, 27. Spānija 28. Brazīlija, 29. Norvēģija 30. Itālija, 31. Grieķija, 32. Irāna, 33. Beļģija, 34. Skotija, 35.Tunisija, 36. Puertoriko.[2]
"D" fināla komandas ieguva šādas vietas olimpiādes kopvērtējumā: 37. Šveice, 38. Albānija, 39. Peru, 40. Singapūra, 41. Portugāle, 42. Īrija, 43. DĀR, 44. Meksika, 45. Libāna, 46.Luksemburga, 47. Japāna, 48. Dominikāna.[2]
"E" fināla komandas ieguva šādas vietas olimpiādes kopvērtējumā: 49. Jaunzēlande, 50. D. Rodēzija, 51. Turcija, 52. Malta, 53. Honkonga, 54. Maroka, 55. Fēru salas, 56. Andora, 57. Kipra, 58. ASV Virdžīnas, 59. Džērsija, 60. Monako.[2]
Godalgoto komandu dalībnieku individuālie rezultāti redzami tabulās:[1]
Godalgu par labāko partiju saņēma Lotārs Šmids (VFR) par uzvaru priekšsacīkstēs spēlētā partijā L. Šmids — A. Kincels (Austrija).
Kopš 1984. gada vīriešu un sieviešu šaha olimpiādes tiek organizētas kopīgi ar vienotu numerāciju.