Šis raksts ir par Krievijas Impērijas karu pret impērijā iebrukušo Franciju Napoleona vadībā. Par militāru konfliktu starp ASV un Apvienoto Karalisti skatīt rakstu Britu—amerikāņu karš.
gājuši bojā: 380 000 izdzīvojuši: 120 000 50 000 no tiem austrieši un prūši, 20 000 poļi, 35 000 franči
gājuši bojā: 210 000
1812. gada karš, arī Krievijas kampaņa (franču: Campagne de Russie), bija Krievijas Impērijas karš pret impērijā iebrukušo Francijas un to sabiedroto armiju Napoleona vadībā no 1812. gada 24. jūnija līdz 14. decembrim. Karš beidzās ar katastrofāliem rezultātiem Napoleona Francijai un to var uzskatīt par pagrieziena punktu Napoleona karos. Kara rezultātā Francijas armija zaudēja ievērojamu skaitu karavīru, Austrija un Prūsija nostājās pret Napoleona Franciju un sākās Sestās koalīcijas karš, kurš beidzās ar Napoleona sakāvi.
Kampaņas sākums
Napoleons savu militāro kampaņu sāka 1812. gada 24. jūnijā, šķērsodams Nemunu. Oficiālais kara iemesls bija Polijas aizstāvēšana. Pusmiljonu lielā Napoleona armija ar relatīvi nelielām kaujām devās dziļi Krievijā — kaut gan pastāv uzskats, ka Napoleona karaspēks varēja būt līdz pat 650 000 karavīru liels, tādējādi padarot to par lielāko invāziju, kādu cilvēce bija līdz tam brīdim piedzīvojusi.[1] Krievu karaspēks Barklaja de Tolli vadībā atkāpās, izmantojot izdedzinātās zemes taktiku. Krievu galvenie spēki atkāpās gandrīz trīs mēnešus, auga neapmierinātība, tāpēc Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs I par virspavēlnieku Barklaja de Tolli vietā iecēla Mihailu Kutuzovu.
1812. gada 7. septembrī Maskavas pievārtē notika Borodinas kauja starp pretinieku galvenajiem spēkiem. Ciezdama lielus zaudējumus, Krievijas armija atkāpās, tomēr tā saglabāja kaujasspējas.
14. septembrī Napoleons iegāja atstātajā un degošajā Maskavā. Kad Krievija atteicās kapitulēt, oktobrī Napoleons ar armiju centās nokļūt Kalugas apkaimē, lai papildinātu proviantu. Krievijas armijai ar kaujām izdevās novirzīt Napoleonu uz to pašu izpostīto Smoļenskas virzienu, kur apvidus resursi bija iznīcināti. Napoleons bija spiests sākt atkāpšanos.
Atkāpšanās
Napoleona karaspēka atkāpšanās caur Viļņu 1812. gada beigās (G. V. Timma glezna).
Ātri uznākušās ziemas, krievu armijas daļu, kā arī vietējo iedzīvotāju vienību uzbrukumu dēļ atkāpšanās pamazām izvērtās bēgšanā. Kad 1812. gada novembra beigās notika Berezinas kauja un Napoleonam ar lielām pūlēm izdevās šķērsot Berezinas upi, no 500 000 lielās armijas bija atlikuši 27 000 cilvēku. Napoleons tad pameta armijas atliekas un aizsteidzās uz Parīzi.
Karadarbība Latvijas teritorijā
Ģenerāļa Frīdriha Lēvisa vadītās karaspēka vienības uzvarai kaujā pie Ķekavas 1812. gada karā veltītais piemineklis, dēvēts par "Frīdriha torni". Sagrauts Pirmajā pasaules karā.Napoleona Lielās armijas samazināšanās Krievijas kampaņas laikā. Ar vienīgo atzaru uz ziemeļiem pie Kauņas parādīts 22 000 vīru stiprā Prūšu korpusa ceļš, kas tika nosūtīts Kurzemes iekarošanai.
No 1. (14.) līdz 4. (17.) jūlijam Francijas maršala Udino korpuss 3 kājnieku (32 000 vīru) un 1 kavalērijas divīzijas (2 400 vīru) sastāvā neveiksmīgi centās ieņemt Dinaburgas cietoksni. Pēc Napoleona pavēles tas atkāpās no Daugavpils un devās augšup pa Daugavas kreiso krastu uz Polocku, kur frančiem izdevās šķērsot Daugavu un turpināt virzīties uz Pēterburgas pusi.
Maršala Makdonalda komandētais 10. Prūšu kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija — kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3000 jātnieku) iebruka Zemgalē un strauji virzījās Rīgas un Jelgavas virzienā. 4. jūlijā tika ieņemta Jelgava, bet gar Iecavas upi krievu karaspēks bija izveidojis nocietinājumu līniju. 7. jūlijā notika Iecavas kauja, kurā Napoleona Lielās armijas Prūšu korpuss ģenerāļu Grāverta un Kleista vadībā sakāva krievu karaspēka daļas, kas atkāpās uz Ķekavas aizsardzības pozīcijām.
Šajā kaujā Napoleona pusē cīnījās septiņi kājnieku bataljoni un seši kavalērijas eskadroni ar 16 lielgabaliem, bet Krievijas pusē ap 4200 kājnieku, 1700 jātnieku un 10 lielgabali. Bailēs no Napoleona karaspēka uzbrukuma Rīgai, pilsētas aizsardzības spēju stiprināšanai tika nodedzinātas pilsētas priekšpilsētas.
20. jūlijā franči ģenerāļa Rikardo vadībā pie Jēkabpils šķērsoja Daugavu un gar abiem upes krastiem bez nopietnas pretestības ieņēma krievu armijas atstāto Daugavpils cietoksni. Maršals Makdonalds devās uz Kalkūniem, kur iekārtoja savu štāba mītni.
Franču militārā administrācija 1. augustā atjaunoja Kurzemes hercogisti. 22. augustā krievu karaspēks Esena vadībā uzvarēja prūšu karaspēku Obsta fon Horna vadībā kaujā pie Ķekavas (Dahlenkirchen). 1812. gada 17. septembrī krievu karaspēks ieņēma Jelgavu un nonāca Bauskas tuvumā. Prūšu ģenerālis Ludvigs Jorks fon Vartenburgs (York von Wartenburg) sāka pretuzbrukumu no Mežotnes un nākamajā dienā Jelgavu atguva. Oktobrī Makdonalds pārcēla savu štāba mītni uz Staļģenes muižu uz dienvidiem no Jelgavas. 29. novembrī franču maršals Makdonalds saņēma ziņu par Napoleona galveno spēku atkāpšanos un pavēlēja prūšu karaspēkam atkāpties no Kurzemes. 7. decembrī Jelgavu pameta franču ieceltie ierēdņi.
Rundāles pils parkā ir piemineklis Napoleona Lielās armijas karavīriem, kas krituši 1812. gada kampaņā Kurzemē un Zemgalē.
Literatūra
Dr. Fr. Bienemann. Baltische Erinnerungsblätter. Riga, 1912.
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.jpg)
