Šveices Konstitūcija

Šveices Konstitūcija, oficiāli pazīstama kā Šveices Federālā Konstitūcija (vācu: Bundesverfassung der Schweizerischen Eidgenossenschaft, franču: Constitution fédérale de la Confédération suisse, itāļu: Costituzione federale della Confederazione Svizzera), ir Šveices pamatlikums, kas nosaka valsts struktūru, pilsoņu tiesības un pienākumus, kā arī valdības darbību.

Šveices pirmā Federālā Konstitūcija tika pieņemta 1848. gadā, pēc tam kad kantonu konfederācija pārgāja uz federālu valsti. 1874. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas ievērojami paplašināja federālās valdības pilnvaras. Pašreizējā konstitūcija ir spēkā kopš 1999. gada, kad tā tika pārskatīta un modernizēta, lai atbilstu mūsdienu prasībām.

Galvenie punkti

1. Federālā struktūra: Šveice ir federāla valsts, sastāv no 26 kantoniem, kuriem ir ievērojama autonomija.
2. Tiešā demokrātija: Šveices konstitūcija nodrošina mehānismus tiešai demokrātijai, tostarp tautas iniciatīvas un referendumi, kas ļauj pilsoņiem tieši ietekmēt likumdošanas procesu.
3. Pamattiesības: Konstitūcija garantē pamattiesības, piemēram, vienlīdzību likuma priekšā, vārda brīvību, reliģijas brīvību un pulcēšanās brīvību.
4. Valdības struktūra: Šveicei ir kolektīva prezidentūra, kas sastāv no septiņiem Federālās padomes locekļiem. Prezidentūra rotē katru gadu starp padomes locekļiem.
5. Federālās varas dalīšana: Konstitūcija nosaka varas dalīšanu starp izpildvaru (Federālā padome), likumdevēju varu (Federālā asambleja) un tiesu varu (Federālā Augstākā tiesa).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šveices Konstitūcija.

• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)