Ŗ

Ŗ ([rʲ]) jeb mīkstinātais r ir vēsturisks latviešu alfabēta burts, kas tika lietots visos latviešu valodas tekstos līdz 20. gadsimtam. Burts 'ŗ' tika lietots, lai atzīmētu mīkstinātu jeb palatalizētu r skaņu. Valodas izrunai vienkāršojoties, 'ŗ' skaņa laika gaitā sāka no sarunvalodas izzust un 19. gs. beigās kopā ar skaņu salikumiem 'pj', 'bj', 'mj', 'vj' jau bija izzudusi no izrunas gandrīz visās latviešu valodas izloksnēs ārpus Kurzemes dienvidiem.^[1] Burts 'ŗ' pirmo reizi no latviešu alfabēta izņemts 1938. gadā, drīz vien pēc tam atjaunots un noteikts kā obligāts skolās un fakultatīvs ārpus tām.^[2] Burtu 'ŗ' 1946. gadā pēc Latvijas okupācijas pārtrauca oficiāli lietot.^[3] Mūsdienās to turpina lietot vairākums trimdas latviešu,^[4] kā arī atsevišķas izdevniecības Latvijā.^{[nepieciešama atsauce]}

Lietojums

Mīkstinātais r var tikt lietots tādā veidā kā to prasa gramatikas sistēma, respektīvi, līdzskaņu mijas ar 'j' ietekmē gluži kā 'ļ' un 'ņ'.^[1]

Lietojums	Formas piemērs	Salīdzinājums	Atstātā ietekme
Vārdos, kur mīkstinātais r radies, saīsinoties lietvārdu un īpašības vārdu galotnēm, kas iepriekš bijušas garākas: -ris, -rias/-ŗas.	kaŗš (no kaŗas), gaŗš (no gaŗas), kuŗš (no kuris), vaŗš (no varis)	ceļš, zaļš, slapjš, zvīļš	Galotnē līdzskanis 'š'.
Tajās darbības vārdu formās, kur mīkstinātais r rodas līdzskaņu mijas dēļ.	dzeŗu (no 'dzerju'), veŗot (no 'verjot'), aŗ (no 'arj'), skaŗas (no 'skarjas'), netveŗams, apbuŗošs	smeļu, veļot, maļ, guļas, nepeļams, pieguļošs	Pareizrunā pieprasīta šaura 'e' izruna tādos vārdos kā 'dzeru', 'beru', 'ver'.
Vīriešu dzimtes lietvārdu ar izskaņu '-ris' vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos (arī salikteņu iekšienē).	asaŗa (asaris, no 'asarja'), mēŗus (mēris, no 'mērja'), ķeceŗi, aktieŗiem, inžnieŗzinātne (no 'inženieŗu')	kāļa, dēļus, bērneļi, vekseļiem, mēteļdrāna (no 'mēteļu')	Pareizrunā pieprasīta šaura 'e' izruna tādos vārdos kā 'mēra', 'bēra' (zirga).
Sieviešu dzimtes lietvārdu ar izskaņu '-re' daudzskaitļa ģenitīvā (arī salikteņu iekšienē).	cepuŗu (no 'cepurju'), bēŗu, novakaŗu, klavieŗspēle (no 'klavieŗu')	cauruļu, mēļu, nomaļu, ērģeļmūzika (no 'ērgeļu')	Pareizrunā pieprasīta šaura 'e' izruna (ja zilbē pirms šaurinātājskaņas ŗ ir e).
Darbības vārdos ar -āt, -ot, kas atvasināti no tādu lietvārdu formām, kurām beigās ir -ŗa/-ŗu, (vsk./dsk. ģen. vīr. dz.) un -ŗu (dsk. ģen. siev. dz.).	dzīŗot (no 'dzīres' → 'dzīŗu' → -ŗot), izvīteŗot, ievīteŗoties (no 'vīteris' → 'vīteŗi' → -ŗot[ies])	sēņot (no 'sēne' → 'sēņu' → -ņot), pārpoļot, pārpoļoties (no 'polis' → 'poļi' → -ļot[ies])
Atsevišķos vārdos, kuros to gan neprasa locīšanas kārtulas (kā iepriekšējās rindās), taču formas ar ŗ ir zināmas. Vēsturiski literārajā valodā 'ŗ' rakstīšana te bijusi fakultatīva, jo bija liela nevienmērība starp dažādām izloksnēm.	jūŗa, gŗava, gŗaut, kŗausis (bumbieris), dziŗa (mežs), ŗukt (saŗukt)	skaņa, kļaut, kļava, ļimt (saļimt)	—
No citām valodām pārņemtu vārdu rakstībā (aizgūtos citu valodu īpašvārdos).	Ŗuriks, Ŗazaņa, Haŗkova – no krievu val. (bet Harkiva ar cietu r – no ukraiņu val.[5]), Jeŗomenko (slāvu uzvārds), Audŗus (leišu vīr. vārds Audrius), Ŗūka (leišu uzvārds Riūka)	Ļutoslavskis, Ļubļina, Miļkevičs, Beļenko, Sauļus (leišu vīr. vārds Saulius), Ļūns (leišu uzvārds Liūnas)	—

Atsauces

1. Endzelīns un Mīlenbahs. Latviešu pareizrakstības vārdnīca, 1932.
2. Valdības Vēstnesis, 1939.g. 24.VII
3. Iluta Dalbiņa un Inese Lāčauniece. Latviešu valoda vidusskolām. Rīga : RaKa, 2001. 110. lpp. ISBN 978-9984-46-130-4.
4. Ilze Garoza. «Latviešu skolas Amerikā – ceļš uz iekļaujošu latviešu kopienu» (latviski). Latvians Online, 2013. gada 11. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 27. februārī. Skatīts: 2014. gada 21. februārī.
5. "Kharkiv" (en). Wikipedia. 2022-10-22.