Ērihs Honekers (vācu: Erich Honecker; dzimis 1912. gada 25. augustā, miris 1994. gada 29. maijā) bija VDR politiķis, valdošās komunistiskās Vācijas Sociālistiskās vienības partijas ģenerālsekretārs un VDR Valsts padomes priekšsēdētājs. Gandrīz divdesmit gadus (1971—1989) bija faktiskais Austrumvācijas vadītājs.
Pēc komunistiskā režīma krišanas tika pakļauts kriminālvajāšanai un izbrauca no Vācijas - vispirms uz PSRS, bet vēlāk uz Čīli. Miris 1994. gadā Santjago.
Dzīvesgājums
1926. gadā iestājies Vācijas Komunistiskās partijas jauniešu organizācijā un 1930. gadā kļuvis par Vācijas Komunistiskās partijas biedru. 1931. gadā kļuvis par komunistu jauniešu organizācijas vadītāju Zāras reģionā. Pēc nacistu nākšanas pie varas darbojās pagrīdē. Arestēts 1934. gadā, otrreiz arestēts 1937. gadā, kad notiesāts uz desmit gadiem cietumā.
Karam beidzoties, atbrīvots un pievienojies Valtera Ulbrihta vadītajai komunistu grupai, kas bija atsūtīta no PSRS uz padomju okupācijas zonu. No 1946. līdz 1955. gadam Honekers bija komunistu jauniešu organizācijas Freie Deutsche Jugend vadītājs. No 1949. gada Honekers bija Sociālistiskās Vienotības partijas Centrālkomitejas loceklis, no 1958. gada partijas Politbiroja loceklis. No 1960. līdz 1971. gadam bija Nacionālās Aizsardzības Padomes sekretārs.
1961. gadā Honekers bija viens no galvenajiem Berlīnes mūra celtniecības organizētājiem, viņš arī deva pavēli šaut uz visiem, kas mēģina bēgt uz rietumiem.
Honekers vadīja opozīciju Ulbrihta mēģinājumiem liberalizēt un reformēt plānveida ekonomiku. 1971. gadā ar PSRS atbalstu kļuva par Sociālistiskās Vienotības partijas pirmo sekretāru, atstumjot Ulbrihtu no amatiem un kļūstot par faktisko VDR vadītāju. 1976. gadā ievēlēts par VDR Valsts padomes priekšsēdētāju.
1972. gadā VDR un VFR parakstīja līgumu, kas noveda pie VDR diplomātiskās atzīšanas. 1973. gadā VDR uzņēma ANO. Plašāki diplomātiskie un ekonomiskie kontakti ar VFR nozīmēja, ka VDR režīms aizvien lielāku uzmanību pievērsa iekšējai drošībai un valsts sociālistiskajai identitātei, kas tika nostiprināta 1974. gada Vācijas Demokrātiskās Republikas konstitūcijas labojumos.
Laikā no 1970. līdz 1973. gadam slepenpolicijas Stasi darbinieku skaits pieauga no 43 000 līdz 60 000. 1976. gadā no valsts tika izraidīts folkmūziķis Volfs Bīrmans (Wolf Biermann) un režīma iekšpolitika kļuva represīvāka.
1980.-1981. gadā Honekers aktīvi iestājās par nepieciešamību Polijā ievest Varšavas pakta militāros spēkus, lai novērstu arodbiedrības Solidaritāte radītos draudus padomju režīmam. Vienlaikus Honekers pretojās PSRS kodolraķešu izvietošanai VDR.
1981. gadā PSRS samazināja naftas piegādes VDR par 10%. VDR daļu šīs lēti piegādātās naftas bija pārdevusi tālāk par pasaules cenām. Lai novērstu radušos līdzekļu iztrūkumu, VDR lūdza aizvien lielākus kredītus VFR. 1987. gadā Honekers bija pirmais VDR vadītājs, kas devās valsts vizītē uz VFR.
Honekeram nebija pieņemama Mihaila Gorbačova perestroika, un Honekers ierobežoja aizvien liberālāko PSRS preses izdevumu pārdošanu VDR. 1989. gada vasarā Honekers apsveica Ķīnas vadītājus ar Tjananmeņas laukuma protestu asiņaino apspiešanu.
1989. gada vasarā VDR pieauga iekšpolitiskā krīze, un lai arī 1989. gada 7. oktobrī Honekers vēl atzīmēja valsts izveidošanas 40. gadadienu, dažas dienas vēlāk viņu atstādināja no visiem amatiem.
Pēc sākotnējās slēpšanās Vācijā Honekers bēga uz Maskavu un 1991. gada decembrī uz Čīli. Veselības iemeslu dēļ tiesas prāva pret viņu tika atcelta un 1994. gadā viņš Čīlē mira.[1]
