Zigfrīds Rufs (1895—1946) bija Nacistiskās Vācijas militārpersona. Vērmahta ģenerālleitnants, kas 1944. gadā ieņēma Rīgas pilsētas militārā komandanta posteni. Pēc kara nokļuvis Padomju savienības gūstā un 1946. gadā februārī tiesāts Rīgā kopā ar Frīdrihu Jekelnu un vēl vairākām augsta ranga nacistu militārpersonām. Sodīts ar nāvi pakarot.
Biogrāfija
Zigfrīds Rufs dzimis 1895. gada 20. februārī Austrumprūsijas ciemā Kunersdorfā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara, 1913. gadā brīvprātīgi iestājies Vācijas Impērijas armijā un jau 1914. gada 1. septembrī ticis paaugstināts par 56. artilērijas pulka leitnantu. Kara laikā pakāpeniski ticis paaugstināts līdz majora pakāpei, kā arī apbalvots ar 1. un 2. šķiras dzelzs krustu.[1]
Armijā atgriezies 1938. gada oktobrī, kad pulkvežleitnanta pakāpē komandējis bataljonu 101. artilērijas pulkā. No 1939. gada jūnija līdz 1940. gada februārim bijis XXV armijas korpusa komandiera adjutants. Pēc tam līdz 1942. gada janvārim komandējis 291. artilērijas pulku. 1941. gada janvārī paaugstināts par pulkvedi. 1942. gada februārī pārņēmis 305. artilērijas pulka komandēšanu kuru vadījis līdz septembrim. Tā paša gada beigās kļuvis par 401. kājnieku divīzijas komandieri un decembrī paaugstināts par ģenerālmajoru. Šo vienību komandējis līdz pat 1944. gadam.
1944. gada aprīlī kļuvis par Rīgas pilsētas militāro komandantu. Bijis šajā amatā līdz pat pilsētas krišanai 1944. gada oktobrī.
1945. gada februārī iecelts par 609. divīzijas komandieri ar kuru cīnījies Silēzijā, Breslavas ielenkumā un karu beidzis līdz ar pilsētas kapitulāciju 1945. gada 6. maijā ģenerālleitnanta pakāpē.[2] Piecus mēnešus pavadījis speciālajā augstāko vācu virsnieku nometnē Krasnogorskā. 1945. gada 11. decembrī nogādāts Rīgā, kur aktīvi pratināts vairāk nekā mēneša garumā.
Zigfrīds Rufs tiesas sēdē Rīgas Virsnieku nama zālē.
1946. gada 26. janvārī Rīgas latviešu biedrības namā tiesāts militārajā tribunālā kopā ar vairākiem augsta ranga nacistu ģenerāļiem. Apsūdzēts par Rīgas infrastruktūras postīšanu, civiliedzīvotāju tvarstīšanu un piespiedu nogādāšanu darbos Vācijā, kā arī vairākām citām pret civiliedzīvotājiem vērstām represijām. Aktīvi sevi aizstāvējis un centies atspēkot apsūdzības ar faktiem, ka Rīga tika atstāta bez kaujas un lielāko daļu pret civiliedzīvotājiem vērsto akciju īstenoja policija vai žandarmērija, kas viņam nebija pakļauta. Ticis piespriests nāvessods pakarot, kas arī izpildīts 1946. gada 3. februārī Rīgā, Uzvaras laukumā aptuveni 4000 skatītāju klātbūtnē.[3]
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
