Ziemeļvalstis ir reģions Ziemeļeiropā, ko veido Dānija, Islande, Norvēģija, Somija un Zviedrija, kā arī šo valstu autonomās teritorijas — Fēru salas, Grenlande un Ālandu salas. Ziemeļvalstīs dzīvo aptuveni 25 miljoni cilvēku un reģiona kopējā platība ir 3,5 miljoni km², no kuriem reģiona Ziemeļamerikas daļa — Grenlande — aizņem aptuveno 60% no kopējās platības.
Kā sinonīms Ziemeļvalstu reģionam nereti tiek izmantots jēdziens Skandināvija, taču, atkarībā no definīcijas, Skandināvija patiesībā ietver tikai zināmu daļu no Ziemeļvalstīm — visbiežāk Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju.[3]
Kontinentālās skandināvu valodas ir tik līdzīgas, ka to pratēji spēj savstarpēji sazināties, turklāt šo valodu apmācība notiek arī pārējās Ziemeļvalstīs, tā zviedru valoda ir viens no obligātajiem priekšmetiem Somijas skolās, savukārt dāņu valoda tiek mācīta Islandes, Fēru salu un Grenlandes skolēniem. Šī iemesla dēļ skandināvu valodas var uzskatīt par visa reģiona lingua franca.[4]
Vēsture
Skandināvu apmetnes un kuģošanas ceļiZiemeļvalstis pēc 1219. gada
Vikingu laikos notika strauja skandināvu kultūras izplešanās, kuras rezultātā Islandē un Fēru salās īru mūku apmetnes nomainīja pašpietiekamas skandināvu kolonijas, savukārt Grenlandē aizsākās ilgstoša skandināvu politiskā dominance.
Vikingu kolonijas un apmetnes tika izveidotas arī Ziemeļamerikas kontinentālajā daļā (piecus gadsimtus pirms Kolumba), mūsdienu Īrijas, Skotijas, Anglijas teritorijās, kā arī Kurzemē, Ziemeļigaunijā un citur, taču salīdzinoši nelielā kolonistu skaita dēļ šīs kopienas nebija ilgtspējīgas un laika gaitā tika asimilētas vai iznīcinātas.[5]
11. gadsimtā Skandināvijā visaktīvāk noritēja pāreja no pagānisma uz kristietību, kas paralēli bija laiks, kad pakāpeniski konsolidējās monarhu vara pār to teritoriālajām vienībām gan Dānijā, gan arī Zviedrijā un Norvēģijā. Ziemeļu Krusta karos 12. un 13. gadsimtā tika izvērstas plašas militāras kampaņas Somijā, Igaunijā un Latvijā, kas noslēdzās ar Somijas pievienošanu Zviedrijas karaļvalstij un paliekošu zviedru un dāņu ietekmi Baltijas jūras austrumu krastā. ProtestantuReformācijas laikā visas Ziemeļvalstu sabiedrības pārgāja luterānismā, kas joprojām ir izplatītākā kristietības konfesija Ziemeļeiropā.
14. gadsimtā Dānija, Norvēģija (ar Islandi, Grenlandi un Fēru salām) un Zviedrija (ar daļu Somijas) kopīgi izveidoja Kalmāras ūniju, kurā atteicās no savas suverenitātes, taču ne no neatkarības. Kalmāras ūnijā galveno lomu spēlēja Dānija, kas bija vairāku konfliktu un, visbeidzot, ūnijas sairšanas cēlonis 16. gadsimta sākumā, kad Zviedrija no savienības izstājās. Dānijas valdīšana pār Norvēģiju gan turpinājās Dānijas-Norvēģijas valstī līdz pat 1814. gadam, kad Norvēģija tika pievienota Zviedrijai.
Spēku līdzsvars starp Ziemeļvalstīm izmainījās 17. gadsimtā pēc Trīsdesmitgadu kara, kad Dānija cieta sakāvi, bet uzplaukumu piedzīvoja Zviedrijas impērija, kuras īpašumā nonāca arī daļa Latvijas teritorijas, iesākot t.s. zelta laikus Latvijā un Rīgai kļūstot par Zviedrijas impērijas otro lielāko pilsētu. Sākoties 18. gadsimtam, Zviedrija zaudēja savas pozīcijas un valdījumus Baltijā, bet 19. gadsimtā Zviedrija zaudēja arī Somiju, kas nonāca Krievijas Impērijas sastāvā.
Skandināvisms: Norvēģijas, Dānijas un Zviedrijas savienība (nezināma dāņu autora zīmējums pirms 1850. gada)Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ārlietu ministru tikšanās (2011)
19. gadsimtā starp Zviedriju un Norvēģiju tika radīta personālūnija, kas izbeidza pastāvēt 1905. gadā augošās norvēģu neapmierinātības dēļ, ļaujot dibināt neatkarīgu Norvēģijas valsti. Sākot no 19. gadsimta 40. gadiem, arvien populārāki kļuva skandināvisma politiskā strāvojuma ideāli, kas sakrita ar romantiskā nacionālisma periodu Eiropas vēsturē. Šīs kustības pamatmērķis bija visu trīs Skandināvijas monarhiju apvienošanās, taču apvienošanās centieni apsīka Otrā Šlēsvigas kara laikā pēc zviedru atteikšanās sniegt palīdzību Dānijai, kas karā zaudēja ievērojamu daļu savas teritorijas. Panskandināvisti tobrīd sāka aizvien vairāk koncentrēties uz kultūras un valodas jautājumiem.
Krievijas revolūciju starplaikā Somija izmantoja Krievijas novārdzināto stāvokli un pirmo reizi vēsturē pasludināja somu tautas neatkarību, bet Otrā pasaules kara laikā Islande pasludināja neatkarību no Dānijas. Tādējādi visas pašreizējās Ziemeļvalstis bija ieguvušas neatkarību, ļaujot 1952. gadā dibināt Ziemeļu padomi.
Ziemeļskandināvijā dzīvojošā sāmu tauta bijusi Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Krievijas pakļautībā.
Ģeogrāfija
Ziemeļvalstu satelītkarte
Ziemeļvalstis atrodas Eirāzijas masīva ziemeļrietumu stūrī un stiepjas pāri Ziemeļjūrai līdz vulkāniskas izcelsmes salai Islandei, tālāk sniedzoties līdz pat Ziemeļamerikas ziemeļaustrumos esošajai pasaules lielākajai salai — Grenlandei. Ziemeļvalstu krasta līnija ir izteikti gara un izrobota.
Ziemeļvalstis kopumā ir pasaulē vistālāk ziemeļos esošais blīvi apdzīvotais reģions, kas daļēji izskaidrojams ar ievērojamo Golfa straumes ietekmi uz Ziemeļvalstu klimatu, kuras dēļ temperatūras šajos platuma grādos ir augstākas nekā citās teritorijās līdzīgos platuma grādos Ziemeļamerikā un Āzijā.
Tuvu Ziemeļpolam esošajās teritorijās valda subarktisks vai polārs klimats, tādēļ vairumā reģiona valstu lielākās pilsētas, augstākais apdzīvotības blīvums, kā arī intensīva lauksaimniecība atrodama attiecīgo valstu dienvidu reģionos. Vairumu kontinentālās teritorijas klāj meži, bet Grenlandi — ledāji. Ledāji klāj arī aptuveni 11% no Islandes un 1% no Norvēģijas teritorijas.
Ziemeļvalstu ģeoloģiju ir spēcīgi ietekmējuši regulārie ledus laikmeti, kas it sevišķi Zviedrijā un Somijā ir iespaidojis ģeoloģisko ainavu daudzo ezeru un morēnu veidolā. Relatīvi nesenais pēdējais leduslaikmets ir cēlonis arī izteiktai izostāzijai jeb zemes virsmas celšanās procesam (līdz pat 1 cm gadā Somijā), kas turpinās arī mūsdienās.
Ziemeļvalstīm tradicionāli pieskaita piecas valstis — Dāniju, Somiju, Islandi, Norvēģiju un Zviedriju, kā arī to autonomās teritorijas. Pēc šīs definīcijas parasti Ziemeļvalstīm neiekļauj reģionus uz dienvidiem un austrumiem, kas vēsturiski piederējuši minētajām valstīm, taču mūsdienās pieder citām valstīm.
Ziemeļvalstu mūsdienu pamatteritorijas ārējās robežas vēstures gaitā ir mainījušās, taču, atskaitot Somiju un Dāniju, gandrīz tūkstošgadi šīs robežas ir piedzīvojušas tikai ļoti nelielas izmaiņas uz vienu vai otru pusi. Tas izskaidrojams ar dažādu dabisko aizsargbarjeru — mežu, ūdenstilpju, kalnu un kanālu pārpilnību.
Atsauces
↑Hovdhaugen, Even; Karlsson, Fred; Henriksen, Carol and Sigurd, Bengt. History of linguistics in the Nordic countries. Societas Scientiarum Fennica, 2000, p. 3
↑"Scandinavia". In Merriam-Webster's Online Dictionary. Retrieved 10 January 2008: "Scandinavia: Denmark, Norway, Sweden—sometimes also considered to include Iceland, the Faeroe Islands, & Finland."
↑Östman, Jan-Ola; Thøgersen, Jacob. Language attitudes and the ideology of the Nordic. International Journal of the Sociology of Language. Volume 2010, Issue 204, p. 97—127.
.jpg)
