Ziemeļbriedis (Rangifer tarandus) ir liela auguma briežu dzimtas (Cervidae) zīdītājs, kas pieder ziemeļbriežu ģintij (Rangifer). Tā ir vienīgā suga ziemeļbriežu ģintī. Ziemeļbrieži dalās 2 lielās grupās: tundras ziemeļbrieži, kuriem ir 8 pasugas, un meža ziemeļbrieži, kuriem ir 5 pasugas.
Ziemeļbriedis ir izplatīts ziemeļu puslodesarktiskajā un subarktiskajā biomā. Ir sastopamas migrējošaspopulācijas un populācijas, kas ir nometnieces. Kopumā suga ir plaši izplatīta, tomēr dažu pasugu izdzīvošana ir apdraudēta, un dažas no tām ir jau izmirušas.[1]
Ziemeļbriežu medības un to audzēšana daļējos mājas apstākļos, lai iegūtu gaļu, kažokādu, ragus, pienu un tos izmantotu kā transporta līdzekli, ir viena no svarīgākajām nodarbēm daudzām ziemeļutautām.[2] Pateicoties mītam par Ziemassvētku vecīša lidojošajiem ziemeļbriežiem, tos labi pazīst visā pasaulē, kur svin Ziemassvētkus.[3]
Ziemeļbriežu ganīšana
Ziemeļbriežu ganīšana nodrošina ienākumus vairāk nekā 20 dažādām Arktikas pamatiedzīvotāju kopienām.
Kopumā deviņās valstīs aptuveni 100 000 cilvēku nodarbojas ar aptuveni 2,5 miljonu pieradinātu ziemeļbriežu ganīšanu.
Izplatība
Daudzām ziemeļu tautām ziemeļbriežu aizjūgs ziemas sezonā ir galvenais pārvietošanās veids
Līdz 19. gadsimta vidum tas bija sastopams pat Aidaho dienvidos. Tas kādreiz dzīvoja Sahalīnā un, iespējams, arī Īrijā. Pleistocēna laikā ziemeļbriedis Eiropā bija sastopams līdz Spānijai.[4] Mūsdienās dienvidu reģionu populācijas ir izmirušas, un tas vairs nav sastopamas daudzās sava izplatības areāla vēsturiskajās zemēs. Vislielākās populācijas mūsdienās ir Norvēģijā, Somijā, Sibīrijā, Grenlandē, Aļaskā un Kanādā.
Mājas ziemeļbrieži ir sastopami Skandināvijā un Krievijā. Tie tiek turēti lielos baros, kuros ir 150—170 dzīvnieki. Eiropā savvaļas ziemeļbrieži ir palikuši tikai Norvēģijā.[5] Daži ziemeļbrieži no Norvēģijas 20. gadsimta sākumā tika introducētiAtlantijas okeāna dienvidos Dienviddžordžijas salā, kur ziemeļbrieži ir sastopami joprojām. Apmēram 4000 dzīvnieki tika ievesti Francijai piederošajās Kergelēna arhipelāga salās Indijas okeāna dienviddaļā. Arī Islandē ir ievesti ziemeļbrieži, un to skaits ir apmēram 2000—4000.[6]
Izskats un īpašības
Svalbāras ziemeļbriežu pasuga (R. t. platyrhynchus) ir vismazākā no visām pasugām, lielākie tēviņi sver 90 kg, attēlā Svalbāras ziemeļbrieža mātīteLiels ziemeļbriežu tēviņš var sasniegt 318 kg masuRagiem ir milzīga nozīme, lai nostiprinātu augstāku vietu bara hierarhijāVasarā pēdas kļūst mīkstas un izplešas, tādējādi atbalsta virsma kļūst lielāka, nodrošinot stabilāku iešanu pa mitro un mīksto tundras zemiZiemeļbrieži ir ļoti labi peldētāji un, ja nepieciešams, var pārpeldēt ezeru vai platu upi
Ziemeļbriežu pasugas viena no otras atšķiras gan augumā, gan ar apmatojuma krāsu. Abiem dzimumiem aug ragi, tikai tēviņiem tie ir lielāki nekā mātītēm. Dažu pasugu mātītēm ragu nav vispār. Mātītes ķermeņa garums parasti ir 162—205 cm, to svars 79—120 kg.[7] Tēviņu ķermeņa garums ir 180—214 cm, svars 92—210 kg. Reizēm ļoti lieli tēviņi var sasniegt 318 kg.[7] Augstums skaustā ziemeļbriežiem ir 85—150 cm, astes garums 14—20 cm. Vismazākā pasuga ir Svalbāras salu ziemeļbriedis (R. t. platyrhynchus), šīs pasugas mātītes garums ir apmēram 150 cm un svars 53 kg pavasarī, bet 70 kg rudenī. Tēviņu ķermeņa garums ir 160 cm, svars 65 kg pavasarī un 90 kg rudenī.[8] Salīdzinoši ar pārējām pasugām, Svalbāras ziemeļbriedim ir arī īsas kājas, tā augstums skaustā ir 80 cm.[8] Kopumā ziemeļu pasugas ir mazākas nekā dienvidu pasugas. Arī mājas ziemeļbriežiem, salīdzinot ar savvaļas īpatņiem, ir īsākas kājas un lielāka masa.
Kažoka krāsa ir atkarīga no vairākiem faktoriem: individualitātes, sezonas un pasugas veida. Dienvidu pasugas ir tumšākas nekā ziemeļu pasugas. Bet pamatā kažoki ir brūnpelēki ar gaišāku, gandrīz baltu kaklu. Kažokam ir dubults apmatojums. Tam ir bieza un silta pavilna un garāki akotmati, kas nosedz pavilnu, sargājot to no nokrišņiem, turklāt akotmata iekšpuse ir tukša un pildīta ar gaisu.[9]
Ragi
Lielākajai daļai pasugu abiem dzimumiem aug ragi.[10] Tēviņu ragi ir lielāki, žuburaināki un iespaidīgāki nekā mātīšu ragi. Skandināvijas populācijām vecākiem tēviņiem ragi nokrīt decembrī, bet jaunajiem — pavasarī, toties mātītēm ragi nokrīt vasarā. Ragiem var izšķirt 2 žuburu grupas, vienu zemāku un otru augstāku. Salīdzinot pasugas, ragu lielums ir atšķirīgs. Ziemeļu pasugām ragi ir mazāki, smailāki, un raga kaulam veidojas apaļāka forma.[9] Toties dažām pasugām ragi ir ļoti lieli un krāšņi, kļūstot par otriem lielākajiem ragiem visā briežu dzimtā pēc aļņa ragiem. Tie var sasniegt 100 cm platumu un 135 cm augstumu. Bet, salīdzinot ar ķermeņa lielumu, tie ir vislielākie ragi briežu dzimtā.[11]
Elpošana
Ziemeļbriežiem ir īpaši veidotas nāsis, kas var izplesties un nozīmīgi palielināt savu virsmu. Aukstā laikā tam ir ļoti liela nozīme gaisa sasildīšanai, pirms tas nokļūst plaušās. Nāsis uztver izelpotā gaisa kondensātu un samitrina ieelpoto, sauso gaisu, un iespējama kondensāta daļēja absorbcija asins sistēmā.
Nagi
Ziemeļbrieža nagi piemērojas sezonai. Vasarā, kad tundra ir mitra un mīksta, pēdas apakša kļūst līdzīga sūklim un izplešas, veidojot lielāku atbalsta virsmu. Ziemā pēdas saraujas, kļūst cietākas, nags izveido kaut ko līdzīgu cietam gredzenam, kas iecērtas ledū un sniegā, nodrošinot ziemeļbrieža gaitu pret slīdēšanu. Šāds nags ir arī piemērots sniega rakšanai, lai ziemeļbriedis izraktos cauri sniegam līdz ķērpjiem un sūnām, kuras ir ziemeļbriežu barība.[12][13]
Uzvedība
Migrējošs bars Ziemeļamerikā
Dažas Ziemeļamerikas ziemeļbriežu populācijas veic garāko migrācijas ceļu no visiem pasaules sauszemesdzīvniekiem. Tie katru gadu noiet apmēram 5000 km.[14]Eiropas populācijām migrācijas ceļi ir īsāki, bet dažas salu populācijas kā R. t. pearsoni un R. t. platyrhynchus ir nometnieces un pamatā uzturas vienā un tajā pašā vietā. Migrācijas laikā ziemeļbrieži dienas laikā veic 19—55 km. Tas notiek lēnām un bez steigas, jo skrienot ziemeļbrieža ātrums ir 60—80 km/h.[15] Pavasara migrācijas laikā mazākie ģimeņu bari apvienojas lielos baros, kuros ir 50 000—500 000 ziemeļbriežu. Rudeņos migrēšana notiek nelielos baros, jo tās laikā ir ziemeļbriežu riests. Ziemas laikā ziemeļbrieži uzturas meža zonā, pavasarī tie pamet ziemas barošanās vietas un dodas uz vasaras ganībām un mazuļu dzimšanas vietām tundrā. Ziemeļbrieži ne tikai ātri skrien, tie arī ļoti labi peld, apmēram ar ātrumu 6,5 km/h, bet, ja nepieciešams, ātrums var būt 10 km/h. Migrējošs bars neapjūk ezera vai platas upes krastā, tas bez kavēšanās to šķērso.[15]
Barība
Ziemeļbrieži uz autoceļa laiza sāli, attēls uzņemts Britu Kolumbijā
Riests ziemeļbriežiem sākas vēlu septembrī un beidzas novembrī. Tēviņi savā starpā cīnās par tiesībām pāroties. Tie uzbrūk viens otram ar ragiem, un saāķējušies kopā cenšas viens otru pastumt atpakaļ. Dominants tēviņš izveido sev harēmu no 15—20 mātītēm, ar kurām pārojas. Šajā laikā tēviņš pārtrauc baroties un novājē. Jaunie briedēni dzimst nākamajā gadā laikā no maija līdz jūnijam. Pēc 45 dienām tie jau barojas kā pieaugušie ziemeļbrieži.
Dabīgie ienaidnieki
Ir vairāki plēsēji, kas aktīvi medī ziemeļbriežus. Jaunos briedēnus medī klinšu ērglis (Aquila chrysaetos), un tas ir galvenais briedēnu bieds.[19] Bet tikko dzimušus briedēnus, mātītes, kas dzemdē, un slimos dzīvniekus medī arī āmrijas, brūnie lāči un polārlāči. Polārlācis var uzbrukt arī pieaugušam un veselam briedim. Galvenais veco un slimo ziemeļbriežu vajātājs ir pelēkais vilks, īpaši ziemā. Mirušu ziemeļbriežu kaulus skrubina arī lapsas, kraukļi un vanagi. Vasarā ziemeļbriežus nomoka arī odu un knišļu bari.[20]
Klasifikācija
Ziemeļbriežiem ir 13 pasugas, kas iedalās 2 lielās grupās: tundras ziemeļbriežos un meža ziemeļbriežos.[21]
↑ 4,04,1Novak, R. M. (editor) (1999). Walker's Mammals of the World. Vol. 2. 6th edition. Johns Hopkins University Press, Baltimore. Pp. 1128-1130. ISBN 0-8018-5789-9
