Ir daudz dažādu vīnu iedalīšanas veidu.[2] Pēc ražošanas tehnoloģijas var izšķirt piecus vīna veidus:
Dabīgie sausie galda vīni, kas izraudzēti pilnībā. Pilnībā neizraudzētus vīnus sauc par pussausajiem vīniem, un tajos ir saglabājies lielāks cukura saturs (3—8%) un mazāks etanola saturs (11—13%).
Stiprinātie vīni, kam piejaukts etilspirtarektifikāts, palielinot etilspirta saturu līdz 13—20%. Cukura saturs stiprinātajiem vīniem var būt plašās robežās — no 3% līdz pat 35%. Pazīstamākie stiprinātie vīni — heress, madeira, kagors, muskats, tokajietis u.c.
Aromatizētie vīni, kam pievienotas augu, piemēram, vērmeļu vai raudeņu, uzlijas. Vispazīstamākais aromatizētais vīns ir vermuts, kam pievienotas vērmeļu uzlijas.
Dzirkstošie vīni, ko, pievienojot cukuru un īpašu raugu, atkārtoti raudzē hermētiski noslēgtās tvertnēs, vīnam pārsātinoties ar oglekļa dioksīdu. Visizplatītākais dzirkstošais vīns ir šampanietis, ko sīkāk iedala sausajā, pussausajā, pussaldajā un saldajā šampanietī. Šampaniešos var būt no 10,5 līdz 12,5% etāna un 3—10% cukura.
Gāzētie vīni, kas mākslīgi pārsātināti ar oglekļa dioksīdu. Izplatītākais gāzētais vīns ir sidrs, ko gatavo, raudzējot ābolu sulu. Sidrā var būt 5—7% etanola un 6% cukura.[1]
Savukārt pēc krāsas vīnus iedala:
Sarkanvīnos, kam ir dažādas nokrāsas sarkana vai brūngani sarkanīga krāsa un ko raudzē no sašķaidītas vīnogu masas.
Gaišajos vīnos, kam ir tīra vai nedaudz iekrāsota vīnogu sulas krāsa un ko raudzē no spiednēs iegūtas vīnogu sulas.
Sārtajos jeb rozīgajos vīnos, kam daļu ogu raudzē kā sarkanvīnam, bet daļu kā gaišajiem vīniem.[2]
Vīna patēriņš uz vienu iedzīvotāju vislielākais ir Luksemburgā un Francijā. Šajās valstīs vidēji viens iedzīvotājs gada laikā izdzer attiecīgi 8,16 un 8,14 litrus vīna.[nepieciešama atsauce] Trešajā vietā ir Portugāles iedzīvotāji, kas vidēji gada laikā izdzer 6,65 litrus vīna. Latvijā viens iedzīvotājs vidēji gada laikā izdzer 1,10 litrus vīna.
Vīna patēriņš pasaulē pakāpeniski samazinās, tādēļ 2020. gados ES piešķīra Francijai finansējumu, lai tā likvidētu daļu no saviem vīnogulāju stādījumiem. Analoģiski to daudzumu pirms tam samazināja Austrālija.[5]
