PSRSValsts drošības komitejas darbinieks (1975—1991), darbojās ārējā izlūkošanā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (1985—1990). Pēc PSRS sabrukuma darbojās Krievijas Federācijas drošības iestādēs, bija Federālā drošības dienesta (FDD) direktors (1998—1999).
Līdztekus strādāja Sanktpēterburgas domē (1991—1996) un Krievijas prezidenta administrācijā (1999—2008). Krievijas Federācijas prezidents (2000—2008), premjerministrs (2008—2012), tad atkal prezidents.
2007. gada Krievijas Valsts domes vēlēšanās Putins bija partijas "Vienotā Krievija" (Единая Россия) vēlēšanu saraksta līderis, neesot tās biedrs. Partijas federālais saraksts sastāvēja tikai no viņa uzvārda.
Biogrāfija
Dzimis 1952. gada 7. oktobrīĻeņingradā vagonu rūpnīcas strādnieka Vladimira Putina (1911—1999) un viņa sievas Marijas, dzimušas Šelomovas, ģimenē. Viņa tēvs bija Otrā pasaules kara veterāns un rūpnīcas PSKP komitejas sekretārs, bet vectēvs Spiridons Putins (1879—1965) bija kādreiz bijis Ļeņina un Staļina pavārs, vēlāk strādājis PSKP Maskavas komitejas vasarnīcā.[4][5]
Mācījās Ļeņingradas 193. un 281. skolās, aizrāvās ar cīņas sportu (1960—1970). Studēja starptautiskās attiecības Ļeņingradas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē (1970—1975), iestājās PSKP. 1975. gadā pabeidza augstskolu un tika norīkots darbam Valsts drošības komitejā (VDK).
Darbība PSRS VDK (1975—1991)
Putins VDK uniformā
1975.—1984. gadā bija VDK Ļeņingradas daļas Pirmās (kadru) nodaļas darbinieks.
1976. gadā beidza "Operatīvā sastāva sagatavošanas kursus".
1979. gadā beidza mācības sagatavošanas kursos VDK augstskolā Maskavā
1985. gadā beidzis Sarkankarogoto J. Andropova PSRS VDK institūtu, kas nodarbojās ar ārējās izlūkošanas kadru sagatavošanu.
1985—1990 strādāja Vācijas Demokrātiskajā republikā, Drēzdenē. Oficiāli ieņēma PSRS — VDR Draudzības nama direktora amatu.
No 1990. gada — Ļeņingradas Valsts universitātes rektora palīgs starptautiskajos jautājumos, pēc tam — Ļeņingradas pilsētas padomes priekšsēdētāja padomnieks.
Darbošanās Sanktpēterburgas domē (1991—1996)
No 1991. gada 12. jūnija, kad par mēru tika ievēlēts Anatolijs Sobčaks, strādāja par priekšsēdētāju Sanktpēterburgas ārējo sakaru komitejā.
1992. gada sākumā tika pārcelts uz VDK "tekošajām rezervēm" Ļeņingradas Valsts universitātē.[nepieciešama atsauce]
No 1994. gada marta strādāja Sanktpēterburgas domē par tās priekšsēdētāja vietnieku.
No 1991. gada 12. jūnija pēc Anatolija Sobčaka ievēlēšanas mēra amatā bija Sanktpēterburgas mērijas ārējo sakaru komitejas priekšsēdētājs, no 1994. gada — arī Sanktpēterburgas valdības priekšsēdētāja pirmais vietnieks.
Darbošanās Krievijas Federācijas prezidenta administrācijā (1996—1999)
No 1996. gada augusta pēc Sobčaka zaudējuma vēlēšanās Putins pārcēlās uz Maskavu un kļuva par Krievijas Federācijas Prezidenta lietu pārvaldnieka vietnieku.
No 1997. gada marta bija Krievijas Federācijas Prezidenta Administrācijas vadītāja vietnieks, Krievijas Federācijas Prezidenta kontroļu virsvaldes priekšnieks.
No 1998. gada maija bija Krievijas Federācijas Prezidenta Administrācijas vadītāja pirmais vietnieks.
1998. gada 25. jūlijā Putinu iecēla par Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (FDD) direktoru, no 1999. gada 26. marta viņš vienlaicīgi bija arī Krievijas Federācijas Drošības Padomes sekretārs. 1999. gada 9. augustā Putinu negaidīti iecēla par Krievijas valdības priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Tajā pašā dienā Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins savā uzrunā televīzijā nosauca viņu par savu pēcteci.
No 1999. gada 16. augusta bija Krievijas Federācijas Valdības Priekšsēdētājs. 1999. gada 26. augustā Putina vadībā Krievija sāka Otro Čečenijas karu (1999—2009).
Krievijas Federācijas prezidents (2000—2008), premjerministrs (2008—2012), prezidents (no 2012)
Vladimirs Putins pozē virsskaņas bumbvedēja Tu-160 pilota krēslā (2005)
Pēc tam, kad iepriekšējais prezidents Boriss Jeļcins labprātīgi atstāja amatu, no 1999. gada 31. decembra Putins pildīja Krievijas Federācijas Prezidenta pienākumus. Tajā pašā dienā Putinam tika nodoti prezidenta varas simboli un "kodolportfelis".
2000. gada 26. martā viņu ievēlēja par Krievijas Federācijas Prezidentu, stājās amatā 2000. gada 7. maijā. 2000. gada maijā viņš par premjeru iecēla Mihailu Kasjanovu
2004. gada 24. februārī Putins atlaida Kasjanova valdību, nosaucot viņa darbību par "kopumā apmierinošu". Par jauno premjeru kļuva Mihails Fradkovs.
2004. gada 14. martā V. Putinu atkārtoti ievēlēja par Krievijas Federācijas prezidentu uz otro termiņu. 2007. gada februārī viņš Minhenes ikgadējā drošības konferencē asi uzbruka Savienotajām Valstīm un NATO, aicinādams veidot daudzpolāras pasaules jaunu globālo arhitektūru, kurā nebūtu tikai viens saimnieks.[6]
No 2008. gada 8. maija V. Putins bija Krievijas Federācijas valdības vadītājs (premjerministrs), bet Dmitrijs Medvedevs Krievijas Federācijas prezidents, jo valsts konstitūcija neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu trešo termiņu pēc kārtas. 2009. gada 15. aprīlī Krievijas valdība pasludināja, ka Otrais Čečenijas karš jeb "terorisma apkarošanas operācija" Čečenijā ir beigusies.
No 2012. gada 4. martā V. Putinu trešo reizi ievēlēja par Krievijas Federācijas prezidentu, stājās amatā 2012. gada 7. maijā. Par savu pamatmērķi viņš pasludināja NVS valstu integrāciju pēc Eiropas Savienības parauga. 2013. gada 16. septembrī Krievijas Starptautiskā Garīgās vienotības un sadarbības akadēmija V. Putinu nominēja Nobela miera prēmijai,[7] tomēr viņš to nesaņēma. Krimas krīzes laikā 2014. gada martā kļuva zināms, ka viņš atkārtoti nominēts šai prēmijai līdztekus 278 citām personām un 47 organizācijām.[8]
Politikas maiņa pēc 2014. gada
«Arābu pavasaris» un Eiromaidans Ukrainā spēcīgi ietekmēja Putina doktrīnu savas varas saglabāšanai, neizslēdzot iespēju izmantot kodoluzbrukumu šādu revolūciju un to seku novēršanai.[9]
Pēc Ukrainas prezidenta Janukoviča gāšanas Putins vērsās pie Krievijas Valsts domes ar lūgumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas aneksijai.[10]
Par spīti negatīvai starptautiskai reakcijai Vladimirs Putins parakstīja vienošanos par Krimas uzņemšanu Krievijas sastāvā. Kaut arī sākotnēji Vladimirs Putins paziņoja, ka Krimā darbojas „vietējie pašaizsardzības spēki”, vēlāk viņš atzina, ka Krievijas karavīri atradušies Krimā pirms referenduma un tā laikā.[11]
Pēc Donbasa kara sākuma Putins nodēvēja Ukrainas dienvidaustrumus par Jaunkrieviju un pieprasīja šajos reģionos garantēt krievu tiesības: "jautājums ir par to, lai nodrošinātu Ukrainas dienvidaustrumu krievu un krievvalodīgo pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Atgādināšu, izmantojot cara laiku terminoloģiju, tā ir Jaunkrievija, un šī Harkova, Luhanska, Donecka, Hersona, Nikolajeva, Odesa cara laikos neietilpa Ukrainas sastāvā."[12] Kad separātisti organizēja referendumus par atdalīšanos no Ukrainas, Putins paziņoja, ka Ukrainai nekavējoties jāpārtrauc pret separātistiem vērstās operācijas Ukrainas dienvidaustrumos, ka "pats galvenais ir izveidot tiešu un pilnvērtīgu dialogu starp pašreizējo Kijivas varu un Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem, lai Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji varētu pārliecināties par to, ka tiks ievērotas viņu likumiskās tiesības."[13]
2022. gada iebrukums Ukrainā un imperiālisma atdzimšana
2022. gada 24. februāra rītā Vladimirs Putins nāca klajā ar ārkārtas uzrunu,[14] paziņojot par militāras operācijas sākšanu Donbasā. Pēc viņa teiktā, tās mērķis ir "aizsargāt cilvēkus, kuri astoņus gadus ir bijuši pakļauti Kijivas režīma iebiedēšanai un genocīdam". Viņaprāt, Krievija nevar justies droši un pastāvēt ar pastāvīgiem draudiem no Ukrainas.[15]
Nākamajā dienā Putins aicināja Ukrainas armijas vadību sarīkot militāro valsts apvērsumu:
"Ņemiet varu savās rokās. Šķiet, ka ar jums būs vieglāk vienoties, nekā ar narkomānu un neonacistu bandu, kas ieperinājusies Kijevā un sagrābusi par ķīlnieci visu Ukrainas tautu".[16]
2022. gada 9. jūnijā Vladimirs Putins piedalījās pasākumā "Pēteris I. Impērijas dzimšana", kas bija veltīts Pētera I 350 gadu jubilejai un teica imperiālisma ideoloģijas piesātinātu runu:
"Dīvaini, bet esmu nācis pie atziņas, ka gandrīz nekas nav mainījies. Pēteris I Ziemeļu karā cīnījās 21 gadu. Varētu domāt, ka karoja ar Zviedriju, lai kaut ko atņemtu. Taču viņš neko neatņēma! Viņš atguva to, kas piederēja mums [..] Tas pats arī rietumu virzienā. Tas attiecas uz Narvu, Pētera I pirmo karagājienu. Kāpēc viņam bija jālien uz turieni? Viņš atguva un nostiprināja, lūk, ko darīja! Spriežot pēc visa, arī mums ir uzdevums atgūt un nostiprināt".[17]
2022. gada 9. decembrī Putins, uzrunājot Šanhajas sadarbības organizācijas un NVS valstu aizsardzības resoru vadītājus, mēģināja attaisnot Krievijas nežēlīgo karu pret ukraiņiem, nosaucot viņus par "lielgabalu gaļu" un pašnāvniekiem:
"Daudzu gadu garumā Rietumi bezkaunīgi izpumpēja un ekspluatēja Ukrainas resursus, atbalstīja genocīdu un teroru Donbasā, faktiski pārvērta šo valsti par koloniju un šobrīd ciniski izmanto Ukrainas tautu kā lielgabalu gaļu, kā tarānu pret Krieviju, turpinot apgādāt Ukrainu ar ieročiem un munīciju, sūtot algotņus, grūžot Ukrainu pa pašnāvniecisku ceļu," [..] "Viņi faktiski ir sagrāvuši desmitgadēm veidoto stratēģiskās stabilitātes arhitektūru, agresīvi paplašina NATO ekspansijas ģeogrāfiju".[18]
17. martā HāgasStarptautiskā Krimināltiesa (SKT) izdeva KF prezidenta Vladimira Putina aresta orderi par ukraiņu bērnu deportāciju uz Krieviju.[19]
.svg){kind=small}
