Vladimirs Mstislavičs jeb Valdemārs (krievu: Владимир Мстиславич Псковский; dzimis pirms 1178. gada, miris pēc 1226. gada) bija Pleskavas kņazs no Rurikoviču dinastijas. Viņš valdīja 1209./1210. — 1222. gadā ar pārtraukumiem 1211.-1213. un 1214. gadā, kad Pleskavas veče viņu uz laiku padzina no pilsētas. Pēc padzīšanas no Pleskavas kņazs uzturējās Idumejas, Autines, Imeras un citās Letijas zemēs kā meslu ievācējs un soģis (fogts), kamēr viņa sieva uzturējās Rīgā. Zināms, ka viņš bīskapa Alberta pusē piedalījās sarunās ar Polockas kņazu Vladimiru Vseslaviču, kā rezultātā tika noslēgts Jersikas miera līgums 1212. gadā. Kņazs Vladimirs Mstislavičs noslēdza vienošanos ar bīskapu Albertu, ka viņam pakļautie letgaļi turpināja viņam maksāt meslus, bet garīgā ziņā pakļāvās Livonijas bīskapam. Tomēr pēc ugauņu kristīšanas katolicismā 1216. gadā kņazs Vladimirs pārtrauca militāro savienību ar Livonijas bīskapu un iebruka Tālavā, kur ievāca meslus un nodedzināja bijušo Tālivalža rezidenci Beverīnas pili.
Izcelsme
Kņazs Vladimirs Mstislavičs bija Novgorodas kņaza Mstislava Rostislaviča "Drosmīgā" (1179-1180) dēls un Novgorodas kņaza Mstislava Mstislaviča "Veiksmīgā" (1210—1215, 1216-1218) brālis. Domājams, ka Pleskavas kņaza amatā viņš tika iecelts un atjaunots ar sava vecākā brāļa Novgorodas kņaza palīdzību.
Dzīvesgājums
1210. gadā, tūlīt pēc iecelšanas par Pleskavas kņazu, Vladimirs Mstislavičs kopā ar savu brāli devās meslu ievākšanas karagājienā un ieņēma Otepē pili Igaunijā. Šajā gadā viņš noslēdza pret igauņiem vērstu savienību ar Livonijas bīskapu Albertu, un kopā ar līviem un letiem piedalījās karagājienā pret Sontaganas igauņiem.
1211. gadā Pleskavas veče padzina Vladimiru Mstislaviču, jo viņš bija izprecinājis savu meitu Livonijas bīskapa Alberta brālim Teoderiham. Viņš pārcēlās uz Polocku, bet drīz vien pie sava znota Rīgā. 1212. gadā ar viņa starpniecību Jersikas pilī tika noslēgts miers starp Polockas kņazu un bīskapu Albertu, vienojoties par to, ka pēc principa “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” līvi turpinās maksāt meslus Polockas kņazam, bet pieņems katoļu ticību un pakļausies Livonijas bīskapam. Polockas kņazs garīgā ziņā pats piekrita pakļauties Livonijas bīskapijai. Tas pats princips tika piemērots arī attiecībā uz Tālavas un Autīnes latgaļiem, kas turpināja maksāt nodevas Pleskavas kņazam, bet garīgā ziņā pakļāvās bīskapam Albertam. Šādā nozīmē kņazs Vladimirs Mstislavičs kļuva par bīskapa Alberta vasali, kas viņu iecēla par fogtu Idumejas, Autīnes un Tālavas zemēs.
1213. gadā Tālavā iebruka lietuvieši, kas sagūstīja novada valdnieku Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu. Kopā ar Cēsu pils komturu Bertoldu viņa dēls Rameka vajāja lietuviešus līdz pat Lietuvas robežām Daugavas otrā pusē. Izmantodams to, ka bīskapam Albertam draudzīgais Pleskavas kņazs Vladimirs Mstislavičs uz laiku bija kritis nežēlastībā, Jersikas ķēniņa sievastēvs lietuviešu kunigaitis Daugerūts mēģināja noslēgt pret vāciem vērstu savienību ar viņa brāli Novgorodas kņazu Mstislavu Mstislaviču. Tomēr atceļā Daugerūts Tālavas teritorijā tika sagūstīts un ieslodzīts Zobenbrāļu ordeņa pilī Cēsīs, kur viņš izdarīja pašnāvību. Bīskapa Alberta prombūtnes laikā, viņa vietas izpildītājs Raceburgas bīskaps Filips sanaidojās ar kņazu Vladimiru Mstislaviču. Droši vien pēc sava vecākā brāļa rīkojuma kņazs Vladimirs Mstislavičs uz laiku atgriezās dzimtenē. 1213./1214. gada ziemā Vladimirs Mstislavičs ar sievu un dēliem atgriezās Idumejā un Imerā, kur priesteri Alebrands un Heinrihs viņam sūtīja labību un dāvanas kā izlīguma zīmi. Viņš apmetās Metimnes pilī, kur sprieda tiesu un ievāca no šiem novadiem meslus. Pleskavas veče šajā laikā ievēlēja jaunu kņazu.
1214. gadā Idumejas katoļu priesteris Alebrands pārmeta kņazam nabagu apspiešanu un musināšanu novērsties no katoļu ticības. Kņazs sašuta un ar savu karadraudzi nopostīja Alebranda māju. Pēc šī konflikta viņš ar visu saimi atgriezās Pleskavā.
1216. gadā Vladimirs Mstislavičs lauza savienību ar Livonijas bīskapu, jo ugauņi bija pieņēmuši katoļu ticību un lūdza militāru palīdzību pret Pleskavas kņazu, lai saglabātu savu neatkarību. Kņazs Vladimirs Mstislavičs ieņēma ugauņu pili Otepē kalnā un aizsūtīja savu karaspēku uz visiem ciemiem un novadiem. Pēc tam viņš iebruka arī Tālavā un nodedzināja Beverīnas pili, kas vairs netika atjaunota. Atkārtotā uzbrukumā Otepē pilij viņš to ilgstošā aplenkumā nespēja ieņemt, pils aizstāvjiem palīgā devās Livonijas karaspēks ar līviem un letiem. Kaujā krita vairāki Zobenbrāļu ordeņa vadošie bruņinieki un tika sagūstīts Igaunijas bīskaps Teoderihs, pēc tam tika noslēgts miers.
13. gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki kņaza Vladimira Mstislaviča laikā
Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Pleskavas kņazs Vladimirs Mstislavičs bija Tālavas zemju feodālais seniors un Livonijas bīskapa sabiedrotais līdz 1216. gadam. Tikai 1224. gadā Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis sadalīja Tālavas un Adzeles zemes, kas bija maksājušas meslus Pleskavai.
.png){kind=small}
