Dinastijas varas laiks dalās divos posmos — Ziemeļu Sunu (960—1127), ar galvaspilsētu Kaifenā, kad dinastija kontrolēja Ķīnas lielāko daļu, un Dienvidu Sunu (1127—1279), ar galvaspilsētu Handžou. Dienvidu Sunu posms sākās pēc kara ar jučenu Dzjiņu dinastiju, kad Sunu dinastija zaudēja Ķīnas ziemeļu daļu ar vēsturisko valsts centru, taču dienvidos šajā laikā dzīvoja ap 60% valsts iedzīvotāju un te atradās labākā lauksaimniecības zeme un Jandzi upes ielejas nozīme Ķīnas saimniecibā un kultūrā kļuva līdzvērtīga Huanhe upes ielejai. Valsts pārvaldē notika pāreja no militārās aristokrātijas varas uz birokrātiskā civildienesta varu.[1]
Izveidošana
Sunu dinastiju 960. gadā nodibināja Džao Kuanjiņs (Taidzu), kurš, kā Vēlās Džou dinastijas armijas vadītājs, veica apvērsumu un sagrāba varu un valdīja līdz 976. gadam. Taidzu izbeidza gandrīz 200 gadus ilgo reģionālo armiju un gubernatoru varu, atbrīvojot tos no amatiem ar lielām pensijām un ieceļot jaunus civildienesta ierēdņus. Labākās reģionu armiju vienības pārcēla uz galvaspilsētu un pakļāva tieši imperatoram.
Turpmākajās desmitgadēs dinastijai izdevās iekarot mazākās Dienvidķīnas valstis un apvienot gandrīz visu Ķīnu, taču tai no ziemeļiem draudēja kitanu Liao dinastijas valsts, kuru vēlāk nomainīja agresīvā jučenu valsts. Ziemeļrietumos izveidojās tangutuRietumu Sja valsts. Atšķirībā no Haņu dinastijas un Tanu dinastijas laikiem, Sunu dinastija apkārtējās kaimiņvalstis bija spiesta atzīt par līdzvērtīgām, nevis vasaļvalstīm. Jau imperators Taizu un viņa mantinieks, jaunākais brālis Taidzuns neveiksmīgi centās no Liao atkarot Ķīnas ziemeļus. 1004. gadā Liao uzbrukums pietuvojās galvaspilsētai Kaifenai, un imperators Džeņdzuns piekrita turpmāk katru gadu uz ziemeļiem sūtīt 100 000 unces sudraba un 200 000 zīda baķus. Lai arī ķīniešiem šīs nodevas bija pazemojošas, sudrabs ātri atgriezās Ķīnā, Liao maksājot par ķīniešu precēm un produktiem. 1022. gadā Sunu armija pieauga līdz 1 miljonam kareivju un patērēja 3/4 no nodokļu ieņēmumiem. 1044. gadā armija zaudēja karu pret tangutu Rietumu Sja valsti un Ķīna turpmāk bija spiesta maksāt nodevu arī tangutiem.[2]
Izaugsme
Sunu dinastijas valdīšanas laikā Ķīna kļuva par bagātāko, tehniski attīstītāko un visvairāk apdzīvoto valsti pasaulē. Iedzīvotāju skaita dubultošanās no 50 līdz 100 miljoniem starp 750. un 1100. gadu bija iespējama, jo zemkopībā plašāk sāka izmantot Dienvidķīnas zemes un ieviesās produktīvākas rīsu šķirnes. Iedzīvotāju skaita pieaugums arī noveda pie straujākas pilsētu izaugsmes un tirdzniecības attīstības. Papildus rīsam daudzi zemnieki ražoja vīnu, papīru, tēju, audzēja zīda kāpurus un cukurniedres. Pieaugošais produktu apjoms veicināja upju un jūras kuģu būvi. Veidojās akcionāru sabiedrības, tirgotāji kreditēja citus uzņēmējus. Parādījās pirmās pilsētas, kurās dzīvoja vairāk nekā 1 miljons cilvēku. Ja 997. gadā valdība izkala 800 miljonus monētu, tad 1085. gadā valdība kala jau 6 miljardus monētu. Lai risinātu situāciju ar smagajām monētām lielu darījumu veikšanā, tirgotāji ieviesa papīra parādzīmes, un ap 1120. gadu, pirmo reizi pasaules vēsturē, Sunu valdība sāka izlaist papīra naudu.[3] Šajā laikā Ķīnā pirmo reizi tika izveidota pastāvīga kara flote, 1119. gadā pirmo reizi pieminēta kompasa lietošana. Ķīniešu flotes sasniedza Dienvidaustrumāzijas valstis, kuģojot Indijas okeānā, kur sacentās ar indiešu un arābu tirgotāju flotēm. Ķīniešu kuģi bija lielāki par konkurentu kuģiem, un spēja ietilpināt vairākus simtus cilvēku.[2]
Pieaugošais valsts ierēdņu skaits noveda pie dažādiem viedokļiem par valsts attīstību. Reformu spārna pārstāvis Van Anši 1069. gadā kļuva par imperatora padomnieku. Viņš zemnieku klaušas nomainīja ar nodokli, paplašināja valsts tējas, sāls un vīna monopolu, samazināja armijas budžetu pastiprinot vietējās bruņotās vienības. No ierēdņu pārbaudes eksāmena izslēdza dejas rakstīšanu. reformām pretojās konservatīvais spārns Sima Guana vadībā. 1076. Van Anši zaudēja amatu, taču reformas daļēji turpinājās līdz 1085. gadam, kad mirušā imperatora vietā tronī kāpa viņa mazgadīgais dēls, bet par reģenti kļuva viņa vecāmāte, kas atbalstīja Sima Guana konservatīvos. 1093. gadā reģente mira un jaunais imperators sāka valdīt patstāvīgi, atjaunojot 1086. gadā mirušā Van Anši reformas. 1104. gadā ierēdņu eksāmenu papildināja ar matemātiku.[2]
Dienvidu Sunu dinastija
1114. gadā Liao dinastijas valsti sāka apdraudēt ziemeļu jurčenu sacelšanās un karagājieni. Redzot iespēju atgūt Liao kontrolētās ziemeļu prefektūras, Sunu imperators 1120. gadā noslēdza savienību ar jurčenu Dzjiņu dinastijas valsti. Kamēr Sunu uzbrukumi bija bez rezultātiem un beidzās ar sakāvi, jurčeniem 1125. gadā izdevās galīgi sagraut Liao valsti. Redzot Sunu vājumu, jurčeni uzbruka Kaifenai, saņēma milzīgu izpirkuma maksu, aizvedot gūstā imperatoru un viņa radiniekus.
Pārpalikušie Sunu spēki gūstā sagrābtā imperatora devītā dēla vadībā atkāpās uz dienvidiem no Huanhe. Viņi nostiprināja savu karafloti un sāka izmantot šaujampulveri. Jūras tirdzniecība daļēja atsvēra zaudējumus, ko radīja valsts ziemeļu zaudēšana. 1132. gadā oficiāli tika nodibināta valsts karaflote.
Kultūra
Taidzu īstenotā militāro gubernatoru aizvietošana ar valsts eksāmenu nokārtojušiem ierēdņiem radīja plašu un labi izglītotu zinātnieku-ierēdņu eliti. Valsts augstākie ierēdņi bieži vien bija arī labi dzejnieki, rakstnieki un zinātnieki.
Papildus jau esošajai kokgriezuma drukai 11. gadsimtā tika izgudrota saliekamā šrifta druka, kas ļāva paātrināt literatūras un zināšanu izplatīšanos zinātnieku-ierēdņu un iedzīvotāju vidū. Šajā laikā filozofi pārveidoja klasiskos konfūcisma tekstus un radīja neokonfūcismu, vienlaikus noraidot budismu kā "svešzemju barbaru" reliģiju. Tas, ka budismu bija pieņēmuši tanguti, kitani un jurčeni, tikai pazemināja šīs reliģijas statusu konfūcisma sekotāju vidū.[3]
Ķīnas iedzīvotāju vidū dominēja senču kults, kuru formalizēja konfuciānisms. Ķīnā uzvārdu došana notika jau 5.—4. gadsimtā p.m.ē. un 90% iedzīvotāju izmantoja ap 100 uzvārdiem. Ķīnieši uzskatīja, ka precības starp cilvēkiem ar vienādu uzvārdu, lai arī nekādā veidā neradotiem, ir gandrīz asinsgrēks, tāpēc vīrieši meklēja sievas tālākos ciematos un pilsētās, lai atrastu līgavu ar citu uzvārdu. Senču pielūgsmes kultus veica ģimenes vecākais vīrietis. Vēlāk nākušie budisms un daoisms attīstīja masu reliģiskos kultus, taču senču kulta paražas neizmainīja. Jau Sunu dinastijas sākumā sākās atgriešanās pie klasiskajām konfuciānisma paražām, no jauna studējot senos tekstus un cenšoties tos ieviest visu iedzīvotāju dzīvē. Tam palīdzēja drukāto tekstu izplatīšanās un izglītības līmeņa celšanās sākotnēji elites bet vēlāk arī plašākā sabiedrībā, kam tagad bija pieejami teksti pareizai konfuciānisma kultu veikšanai. Vienlaikus, jau kopš Tanu dinastijas beigām bija sākusies cīņa pret budismu, ko uzskatīja kā svešzemju reliģiju, kas nedod labumu sabiedrībai. Negatīvais noskaņojums pret organizēto budismu Sunu dinastijā tikai pastiprinājās, taču daudzus no tā konceptiem pārņēma neokonfuciānisms. Reliģiskā aktivitāte mainījās no budisma uz Konfūcija tekstu studēšanu. Musulmaņu iekarojumi Indijā pēc 1000. gada pārtrauca Ķīnas un Indijas kontaktus, izbeidzot izglītotu budistu mūku plūsmu uz Ķīnu.[4]
Uzplauka māksla. Arhitekti cēla aizvien augstākas pagodas, no kurām augstākā sasniedza 110 metrus. Attīstījās glezniecība, mūzika un dzeja.
Jingzhou pagoda
Ma Juaņa (1160-1225) glezna
Budas statuja
Budas statuja
Balodis uz persika zara
Sagrāve
1211. gadā Čingishana vadītie mongoļi uzbruka Dzjiņu dinastijas valstij un galīgi to pakļāva 1234. gadā. Sunu impērija to izmantoja, lai atgūtu daļu no ziemeļu teritorijām, tā izraisot konfliktu ar mongoļiem. 1259. gadā mongoļi sāka uzbrukumu Sunu dinastijas zemēm Ķīnas dienvidos. 1276. viņi ieņēma galvaspilsētu un 1279. gadā iznīcināja pēdējos Sunu karaflotes spēkus, tādējādi apvienojot Ķīnu zem mongoļu Juaņu dinastijas (1271—1368) varas.
,_seduto_sul_monte_potalaka,_X-XIII_sec.JPG)
