Latvijā vēsturiski ir dzīvojuši zemieņu sumbri (Bison bonasus bonasus), kuri izmira 16. gadsimtā un savā vēsturiskajā dzimtenē atgriezās tikai 21. gadsimtā.[4] Kopš 2004. gada, pateicoties Pasaules Dabas Fondam, Latvijā ir atgriezies lielais, spēcīgais sumbrs, kad Papes dabas parkā tika izlaisti pirmie 5 lielie dzīvnieki.[5] Kopš 2008. gada sumbri ir izlauzušies no Papes dabas parka iežogojuma un kļuvuši par savvaļas dzīvniekiem. Visi parka speciālisti ir atzinuši, ka dabas parka teritorija nav bijusi piemērota sumbriem, un tieši tādēļ sumbri to pameta. 2010. gada novembrī barā bija 9 sumbri, no kuriem divi bija teļi.[6] Līdz 2010. gadam[7] sumbri Latvijā mājoja arī Līgatnes dabas takās, kur tie atradās nožogojumā un bija daļa no Līgatnes zvēru kolekcijas.[8]
Jau 16.—17. gadsimtāPolijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki Belovežas gāršā izveidoja aizsargājamu medību saimniecību zemienes pasugas sumbru ganāmpulka uzturēšanai.[1] Pēc Polijas dalīšanas1795. gadā Belovežas gārša pāgāja Krievijas impērijas pārvaldībā, kuras imperators Aleksandrs I turpināja uzturēt medību saimniecību Krievijas aristokrātijai. To apsargāja un apsaimniekoja 150 sargi un 34 sumbru speciālisti. Lai aizsargātu Belovežas gāršu, Krievijas imperators pavēlēja zemniekiem atbrīvot arī kaimiņos esošās teritorijas. 1813. gada pieraksti liecina, ka Belovežas gāršā mājoja 300—500 sumbri. To skaits turpināja pieaugt un 1857. gadā gāršā dzīvoja 1898 sumbri. Dzīvniekiem sāka trūkt barības, jo mežā medību vajadzībām audzēja arī staltbriežus. Tad to skaits sāka samazināties un 1889. gadā Belovežas sumbru populācijā bija palikuši aptuveni 380 dzīvnieku.
Līdz Pirmajam pasaules karam sumbru populācija lēnām atjaunojās, un 1915. gadā šajā reģionā dzīvoja 785 sumbri. Kad vācieši okupēja Belovežas rajonu, viņi nomedīja apmēram 600 sumbru, lai iegūtu gaļu, ragus un ādu. Pēdējos izdzīvojušos sumbrus paglāba kāds vācu zinātnieks, kas informēja vācu armiju, ka šie dzīvnieki ir aizsargājami un ļoti reti. Tika veikti aizsardzības pasākumi pēdējiem sumbriem, kas diemžēl nebija pārāk ilgstoši. Beidzoties karam, pirms vācu armija atkāpās no Belovežas gāršas, karavīri devās nošaut visus sumbrus. No lielā slaktiņa izglābās tikai 9 dzīvnieki.[1] 1919. gadā malumednieks nošāva pēdējo Belovežas savvaļas sumbru.
Līdz 1954. gadam sumbri bija saglabājušies tikai dažos zoodārzos, audzētavās un privātajās kolekcijās. Veicot pētījumus par to izcelsmi, noskaidrojās, ka 39 sumbri bija no Belovežas ganāmpulka. Jau 1929. gadā Polija no Zviedrijas nopirka divas sumbru govis un bulli no Vācijas. Dzīvniekus uzturēja īpašā Belovežas audzētavā. 1930. gadā audzētavā piedzima pirmais teliņš. 1932. gadā Polija izveidoja Bjalovežas nacionālo parku, tomēr sumbrus joprojām audzēja tikai audzētavās. 1939. gadā Polijā dzīvoja 30 sumbri, bet Vācijā šajā gadā audzētavās mājoja 35 sumbri. Pēc Polijas okupācijas 1939. gada septembrī PSRS iestādes izvietoja mežā zīmes, kas aizliedza nogalināt sumbrus. Viens sumbrs tomēr tika nogalināts un 3 vainīgos karavīrus sodīja ar nāvi. 2. pasaules kara turpinājumā Beloveža nonāca vācu pārvaldībā, un vācu okupācijas iestādes turpināja aizsargāt sumbrus, aizliedzot tos nogalināt. Karam beidzoties, Polijas audzētavā dzīvoja 24 sumbri, bet Vācijas audzētavās 12.
1952. gadā Belovežas gāršas parka teritorijā ielaida pirmos divus sumbru buļļus, neilgi pēc tam arī divas sumbru govis. Tikai 1957.gadā savvaļā piedzima pirmais teliņš. Ik pa laikam Belovežas populāciju papildināja ar dzīvniekiem no audzētavām. Rūpīgais darbs lēnām nesa augļus un 1960. gadā savvaļā mita 31 sumbrs.
Mūsdienās sumbru skaits pasaulē ir apmēram 3200, bet tie joprojām ir ierakstīti Pasaules Sarkanajā grāmatā.[1]
Izskats un īpašības
Sumbrs ir smagākais un lielākais Eiropas sauszemes dzīvnieks.[1] Tā augstums skaustā ir 1,8—1,95 m,[1] ķermeņa garums 2,8—3 m, svars 300—920 kg. Buļļi ir lielāki nekā govis. Ragi ir abiem dzimumiem un apmēram vienādi. Tie ir izvirzīti nedaudz uz priekšu un izliekti uz augšu.[1] Salīdzinot ar tā tuvāko radinieku Amerikas bizonu, sumbrs ir vieglāks, tā matojums uz kakla un galvas ir īsāks. Sumbra aste un ragi ir garāki. Arī kājas sumbram ir garākas un tas ir augstāks skaustā par savu radinieku. Sumbriem ir biezs, tumši brūnas vai zeltaini brūnas krāsas kažoks. Kakls ir īss un plats, ar izteiktu kupri. Kaklu vizuāli platāku padara garā spalva, kas zem kakla veido īsas krēpes. Galva ir plata un īsa, tās pieres daļā veidojas sprogains cekuls, bet zem zoda aug īsa bārdiņa. Rudenī, tuvojoties ziemai, sumbru kažoks kļūst vēl biezāks.[1]
Uzvedība
Vasaras periodā sumbri sadalās govju un buļļu barosDažas stundas pēc piedzimšanas mazais sumbrēns seko mātei
Ziemā sumbri dzīvo baros. Lielāko dienas daļu tie atpūšas (60%), tie barojas un nedaudz pārvietojas ūdens meklējumos. Ziemas laikā sumbri uzņem ūdeni, arī ēdot sniegu, salaužot ledu virs aizsalušajām lāmām, vai dzerot ūdeni no strautiem. Kad sāk kust sniegi, sumbri sadalās mazākos baros, kuros ir apmēram 20 dzīvnieku. Bari veidojas pēc dzimuma piederības: buļļu bari un govju bari ar teļiem. Kad teļi ir piedzimuši, buļļi pievienojas govju baram. Riesta laikā buļļi klejo starp vairākiem govju bariem, bet oktobrī tie apvienojas buļļu baros. Sākoties ziemai, visi sumbri atkal apvienojas vienā barā. Vasarā govju un teļu bari lielāko dienas daļu barojas (60%). Visi bara dzīvnieki uzvedas ļoti saskaņoti, bars mēdz sekot galvenajai bara govij.[1]
Barība
Barojoties sumbri dod priekšroku mežam, kas ir vismaz 20 gadus vecs. Sumbri barojas ar zāli, sūnām, papardēm, sēnēm, koku dzinumiem, ziemā arī ar koku mizām. Vasarā, kad barības pietiek, bullis var apēst līdz 32 kg barības dienā, bet govs līdz pat 23 kg. Kopumā sumbri barojas ar 110—140 dažādām augu sugām, atkarībā no sezonas. Atšķirībā no citiem lielajiem zālēdājiem sumbru barošanās paradumi nerada lielas izmaiņas dabiskajā vidē, izņemot ziemā, kad tie savācas lielākos baros un uzturas ūdens tuvumā.[1]
Reprodukcija
Riesta laiks sumbriem ilgst no augusta līdz oktobrim. Buļļi pārvietojas starp mātīšu bariem, lai atrastu govis, kas meklējas. Bullis uzturas šādas govs tuvumā un uzmana, lai tā nepievienotos ganāmpulkam, kā arī apsargā to pret citiem tēviņiem. Šajā laikā starp buļļiem mēdz izcelties cīņas, un tie nereti gūst nopietnus ievainojumus. Grūsnības periods ilgst 9 mēnešus. Teļi piedzimst laika posmā no maija līdz jūlijam. īsi pirms teļa dzimšanas govs pamet baru. Teļi spēj staigāt jau dažas stundas pēc atnešanās. Māte teļu zīda ar pienu aptuveni gadu, bet, ja govij nav jauna teļa, zīdīšana var turpināties arī otrajā gadā. Gan tēviņi, gan mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā. Govīm teļi dzimst katru gadu vai visbiežāk katru otro gadu. Sumbru vidējais dzīves ilgums ir aptuveni 25 gadi.[1]
.jpg)
