Brežņeva un Niksona tikšanās, 1973Brežņeva un Forda tikšanās, 1974Brežņevs un Fords paraksta Vladivostokas vienošanos, 1974Kārters un Brežņevs paraksts SALT II līgumu, 1979Niksona un ĶTR premjera Džou Eņlaja tosts, 1972PSRS sāka ražot Pepsi kolu no ASV piegādātā koncentrāta
Starptautiskā saspīlējuma atslābums (krievu: Разрядка международной напряжённости; ASV un Rietumvalstīs parasti saukta franciski: détente) bija lielā mērā Niksona, Kisindžera un Brežņeva veidots ārpolitikas modelis, kurš PSRS un ASV Aukstā kara sacensības vietā izvirzīja sadarbību. Galvenie notikumi bija SALT I un SALT II līgumu un Helsinku konferences gala vienošanās parakstīšana, kā arī ASV-PSRS Vladivostokas vienošanās.
PSKP Politbirojam Brežņevs piedāvāja saspīlējuma samazināšanas politiku kā alternatīvu sāpīgām ekonomiskajām reformām. Lai samazinātu militāros tēriņus, viņš piedāvāja noslēgt bruņošanās samazināšanas līgumus, un stagnējošās ekonomikas atdzīvināšanai — plašāku tirdzniecību ar Rietumvalstīm, kas pirktu padomju naftu un pretī pārdotu jaunākās tehnoloģijas un graudus.
Šajā laikā Brežņevs tikās ar ASV prezidentiem Niksonu, Fordu un Kārteru, izveidoja labas attiecības ar Francijas prezidentiem Pompidū un d’Estēnu, VFR kancleriem Brantu un Šmitu. Paralēli attiecību uzlabošanai ar ASV, PSRS attīstīja aizvien ciešākas diplomātiskās un ekonomiskās saites ar lielākajām Rietumeiropas valstīm VFR un Franciju.
Pirmā krīze attiecībās radās jau 1973. gada Jom Kipur kara laikā. Vēlāk sekoja Džeksona un Stīvensona labojumi, kas ierobežoja attiecības ar PSRS tik ilgi, kamēr tiks ierobežota ebreju emigrācija. Pozitīvās attiecības abu valstu starpā faktiski pastāvēja tikai no 1971. līdz 1974. gadam, pēc tam tās pakāpeniski pasliktinājās līdz PSRS iebrukumam Afganistānā, kas iezīmēja krasu starpvalstu pasliktināšanās posmu, kas turpinājās līdz Reigana un Gorbačova samitam 1986. gadā un Aukstā kara beigām dažus gadus vēlāk.
Détente sabruka Kārtera prezidentūras laikā. ASV nebija pieņemama PSRS bruņoto spēku klātbūtne Kubā (tā tika publiskota 1979. gadā, lai arī padomju karavīri valstī bija jau kopš 1962. gada), ebreju emigrācijas ierobežošana, atbalsts Angolas un Etiopijas marksistu režīmiem, SS-20 vidējās darbības rādiusa atomraķešu izvietošana Austrumeiropā, pieaugošais atbalsts Vjetnamai un PSRS karaspēka izvietošana bijušajās ASV karabāzēs, sākotnējais atbalsts Irānas islāmiskajai revolūcijai un visbeidzot, iebrukums Afganistānā.
Priekšvēsture
PSRS un ASV attiecību uzlabošanās sākās drīz pēc Staļina nāves. 1959. gadā Hruščovs devās pirmajā vizītē uz ASV. Pēc Kubas raķešu krīzes, ASV un PSRS parakstīja vairākus līgumus par atomieroču izmēģināšanas ierobežojumiem.
Laikā no 1970. līdz 1974. gadam PSRS pusē galvenais detantes virzītājs bija Leonīds Brežņevs. Viņa „miera programmas” ārpolitikas panākumi vēlāk bija viens no Brežņeva personības kulta pamatelementiem. Pēc 1975. gada pasliktinājās Brežņeva veselība, un ārpolitiku negatīvi sāka ietekmēt konservatīvo elementu — armijas un partijas aktivitātes Trešajā pasaulē, kas tika veiktas, neizvērtējot tās plašākā ASV—PSRS attiecību kontekstā.[1] Lai arī ASV un PSRS attiecības uzlabojās, paralēli notika virkne konfliktu — Indijas—Pakistānas karš (1971), Salīdzināšanas dienas karš (1973), Angolas pilsoņu karš (no 1975), Etiopijas—Somālijas karš (1977). PSRS ārlietu ministrs Andrejs Gromiko iesaistījās attiecību veidošanā tikai ar lielvarām, attiecības ar Trešās pasaules valstīm atstājot VDK ārzemju direktorāta un Centrālkomitejas starptautisko departamentu pārziņā.[1]
PSRS iemesli sadarbībai ar ASV
Uztraukums par ASV un Ķīnas attiecību uzlabošanos, kas varētu novest pie pretpadomju alianses izveidošanās.
Nepieciešamība pēc Rietumu tehnoloģijām, lai uzlabotu ekonomiku.
Attiecību uzlabošanās ar VFR deva cerības uz Eiropas vienošanos par pēckara robežā un PSRS ietekmes Austrumu blokā atzīšanas.
Vēlme panākt bruņojuma ierobežošanas līgumus, kas neļautu ASV attīstīties tālāk, un nosargātu PSRS sasniegto ieroču paritāti.
ASV iemesli sadarbībai ar PSRS
Vjetnamas kara negatīvā ietekme uz ASV iekšpolitiku un ārpolitiku un cerība, ka PSRS piespiedīs Vjetnamu uz kara beigšanu uz ASV izdevīgiem noteikumiem.
Vēlme ierobežot starpkontinentālo ballistisko atomraķešu attīstību.
Vēlme turpināt saspīlējuma mazināšanu, kas bija aizsākusies jau ar 60tajos gados neslēgtajiem līgumiem.
Nepieciešamība saglabāt kontroli pār Rietumeiropas-PSRS attiecībām, kurās VFR kanclera Villija Branta Ostpolitika bija uzsākusi neatkarīgu kursu uz attiecību uzlabošanu.
Cerība, ka ciešākas attiecības ar ASV liks PSRS novērsties no savas ietekmes palielināšanas Trešajā pasaulē.
Iemesli attiecību sabrukumam
Jau 1973. gada beigās abām pusēm kļuva skaidrs, ka otra puse neattaisnos uz to liktās cerības. PSRS saprata, ka ASV nav gatava atbalstīt PSRS ar liela apjoma finansēm un jaunākajām tehnoloģijām. ASV turpināja uzlabot attiecības ar Ķīnu. ASV arī nebija gatavas pieļaut lielāku padomju ietekmi Trešās pasaules valstīs. Pēc 1973. gada Salīdzināšanas dienas kara PSRS negatīvi uztvēra Ēģiptes pāriešanu ASV ietekmes zonā un to, ka Kisindžers izslēdza PSRS no Tuvo Austrumu miera procesa.
ASV saprata, ka PSRS turpina atbalstīt Vjetnamu, un ka tai nav tādas ietekmes, lai piespiest Vjetnamu piekāpties ASV interesēm. Pēc Dienvidvjetnamas sakāves PSRS sāka izmantot bijušās ASV kara flotes bāzes. ASV saprata, ka SALT I līgums nevis pasargāja to no padomju trešās paaudzes starpkontinentālajām ballistiskajām raķetēm, bet ļāva PSRS radīt šo raķešu ceturto paaudzi. PSRS arī palielināja savus konvenciālo un atomieroču spēkus Austrumeiropā.
Negaidīto notikumu ietekme
70. gadu sākumā Niksons, Kisindžers un Brežņevs nevarēja paredzēt notikumus, kas negatīvi ietekmēja abu valstu attiecības — Votergeitas skandālu, Salazara nāvi un Portugāles impērijas sabrukumu, marksistu revolūcijas Etiopijā un Afganistānā, Vjetnamas kara beigas, Islāma revolūciju un šaha režīma krišanu Irānā, Sarkano khmeru režīmu Kambodžā. Abu lielvaru un to sabiedroto valstu reakcija uz šiem notikumiem negatīvi ietekmēja abpusējās attiecības.
Attiecību pasliktināšanās pēc 1974. gada decembra
Niksona atkāpšanās lielā mērā izbeidza ekskluzīvās Brežņeva—Niksona attiecības ārpolitikas veidošanā, un aizvien lielāku ietekmi uz tām atstāja ASV Kongresa rīcība. 1974. gada decembrī ASV kongress apstiprināja Stīvensona papildinājumu, kas ierobežoja ASV aizdevumus PSRS līdz 300 miljoniem USD nākamo četru gadu laikā, vienlaikus aizliedzot šos līdzekļus izmantot PSRS enerģētikas sektorā. Kongresa nepatiku izraisīja PSRS uzvedība Salīdzināšanas dienas kara laikā, kā arī tās atbalsts OPEC pasludinātajam naftas embargo, kas sāpīgi ietekmēja ASV ekonomiku. Brežņeva un Politbiroja cerība, ka labākas attiecības ar ASV nozīmēs arī finanšu un tehnoloģiju atbalstu, sabruka. 1975. gada 3. janvārī spēkā stājas Džeksona—Vanika papildinājums, kas ierobežoja tirdzniecību ar PSRS tik ilgi, kamēr tā ierobežos brīvu ebreju emigrāciju. PSRS denonsēja ASV-PSRS tirdzniecības līgumu.
PSRS ekspansija Trešajā pasaulē
Jau sākot no Hruščova laikiem, PSRS izmantoja izdevību atbalstīt režīmus stratēģiski nozīmīgās valstīs — Ēģiptē, Sīrijā, Indonēzijā — pat ja tie nebija komunistiski. 70. gadu vidū galīgi sabrūkot Portugāles impērijai, PSRS radās iespēja atbalstīt marksistiski noskaņotus režīmus vairākās valstīs — Angolā, Mozambikā, Gvinejā-Bisavā, Kaboverdē — kā arī revolucionāros režīmus Etiopijā, Dienvidjemenā un citur. PSRS centās uzturēt „divplūsmu” politiku, uzskatot, ka tās ietekmes pieaugums Trešajā pasaulē nekādā veidā neietekmē PSRS un ASV abpusējās attiecības. Šis PSRS ietekmes pieaugums Trešajā pasaulē sakrita ar ASV vājuma periodu — sakāvi Vjetnamas karā un Votergeitu. Brežņevs pasludināja par PSRS pienākumu atbalstīt revolucionārās un nacionālās atbrīvošanas kustības visā pasaulē. ASV to uztvēra kā PSRS neapturamo vēlmi panākt pilnīgu kontroli pasaulē.[2]
ASV attiecības ar Ķīnu
PSRS, kurai 1969. gadā gandrīz pusgadu bija bruņotas sadursmes ar Ķīnu, nevēlējās pieļaut ASV un Ķīnas tuvināšanos. To izmantoja Niksons, kurš vienlaikus uzlaboja attiecības ar PSRS un Ķīnu, liekot katrai no valstīm sacensties par labākām attiecībām ar ASV. Pasliktinoties ASV un PSRS attiecībām, Kārtera administrācija no 1978. gada tiešām uzsāka ciešāku militāro attiecību veidošanu ar Kīnas jauno vadītāju Denu Sjaopiņu. Pirmā ciešākā ASV un Ķīnas sadarbībība izpaudās atbalsta sniegšanā Afganistānas modžahedīniem. Lai iebiedētu Ķīnu, PSRS panāca, ka Brežņeva un Forda tikšanās tika sarīkota Vladivostokā, tiešā Kīnas robežas tuvumā. Saspīlējuma mazināšanās pirmajos gads PSRS nepatiku vairāk radīja nevis ASV attiecības ar Ķīnu, bet ASV nevēlēšanās ar PSRS noslēgt vienošanos, kas būtu vērsta pret Ķīnu.[2]
Helsinku konference
1975. gadā tika sasniegts viens no Brežņeva lielākajiem mērķiem Eiropā, tika parakstīta Helsinku konferences gala vienošanās, kas garantēja pēc 1945. gada radušās robežas. Vienlaikus, konferences vienošanās uzlika Austrumeiropas valstīm respektēt cilvēktiesības, šo vienošanās daļu PSRS un satelītvalstis izvēlējās ignorēt.
Hronoloģija
1967. jūnijā PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Kosigina vizīte pie ASV prezidenta Džonsona.
1969. novembrī Helsinkos sākas ASV-PSRS sarunas par stratēģisko uzbrukuma ieroču ierobežošanu.
1971. gada 30. septembrī Vašingtonā paraksta vienošanos par tiešo sakaru līnijas izveidošanu starp ASV — PSRS un vienošanos par atomkara sākšanās briesmu samazināšanu.
1972. gada 11. aprīlī parakstīta ASV-PSRS vienošanās par sadarbību zinātnes, tehniskas, izglītības, kultūras un citās jomās.
1972. gada 22-30. maijā ASV Prezidents Niksons ierodas pirmajā vizītē Maskavā. Tiek parakstīte virkne svarīgu līgumu par bruņošanās ierobežošanu, savstarpējās sadarbības principiem, sadarbību medicīnā, zinātnē un tehnikā, kosmosa apgūšanā u.c.
1972. gada 18. oktobrī Vašingtonā paraksta vairākus ASV un PSRS līgumus par tirdzniecības un finanšu sadarbību.
1973. gadā PSRS sāka pārdot ASV populāro dzērienu Pepsi kolu.
1974. gada 23-24. novembrī Brežņeva un Forda tikšanās Vladivostokā. Tiek parakstīta vienošanās par atomieroču skaitlisko ierobežošanu. Katrai pusei drīkst būt ne vairāk par 2400 raķešu palaišanas iekārtām un 1320 lidmašīnām ar atomraķetēm.
1975. gadā notiek 35 valstu Helsinku konference un gala deklarācijas parakstīšana.
