Skaistais lāčpurns (Morchella deliciosa) ir Latvijā ļoti reta lāčpurnu ģintssēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādesir ēdami. Latvijā atrasts tikai vienreiz.
Taksonomija
Pirmais sugu aprakstījis Frīss 1822. gadā.[1] Daļa pētnieku mūsdienās neatzīst skaisto lāčpurnu par patstāvīgu sugu, bet tikai par smailā vai retāk parastā lāčpurna varietāti.[2] Agrāk tika uzskatīts, ka tas aug arī Ziemeļamerikā, taču tagad izplatījies viedoklis, ka atrastie Ziemeļamerikas īpatņi pieder vietējām sugām.[3] Starp pētniekiem pastāv arī viedoklis, ka skaistais lāčpurns iedalās divās varietātēs ar smailāku un olveidīgāku cepurīti, kas līdzīgākas attiecīgi smailajam un parastajam lāčpurnam, un attiecīgi arī viedokļi, ka abas šīs formas pieder kādai no šīm divām sugām — abas vienai vai katra savai. Latvijā mikologi pašlaik pieturas pie skaistā lāčpurna kā atsevišķas sugas uzskata.[4] Tāpat kā atsevišķu sugu viņu nosaka sēņu sistemātikas avoti Mycobank un Index Fungorum.
Sēnes apraksts
Itāļu mākslinieka Dž. Bresadolas zīmētā sēnes smailgalvas forma.
Cepurīte: krāsa dzeltenīga vai rūsganpelēka, vecumā melnējoša. Forma olveidīgi ieapaļa vai ar nosmailojumu, cepurīte gandrīz visā garumā saaugusi ar kātiņu, ārpusē ar plānu kroku tīklu, kurš veido noapaļotus neregulārus, šūnām līdzīgus iedobumus. Augstums līdz 4 cm. Mīkstums cepurītē balts vai viegli iesārts, ļoti trausls, griezumu vietās krāsu nemaina, ar patīkamu smaržu un garšu.
Kātiņš: balts, dobs, lipīgs, apakšdaļā resnāks. Garums līdz 6 cm, resnums 1—2 cm.
Aski: cilindriski, 260—390x17—22 µm, katrā askā 8 sporas.
Augšanas apstākļi
Itāļu mākslinieka Dž. Bresadolas zīmētā sēnes noapaļotā forma.
Saprofīta sēne. Aug atsevišķi vai mazās grupās aprīļa beigās un maijā jauktu un skuju koku mežos, izcirtumos, ceļmalās, izdegumos un dārzos. Latvijā konstatēta tikai vienu reizi Rīgā, Botāniskajā dārzā.[2] Biežāka Balkānos un dienvidu Eiropā. Aug arī Āzijā un Austrālijā.[5][6]
Barības vērtība
Nelietojami vecs skaistais lāčpurns Polijas hipodromā.
Augstvērtīga un savā reģionā populāra ēdamā sēne. Ēdama pēc 10 minūšu termiskas apstrādes, kas samazina sēnē iespējami esošo toksīnu daudzumu. Dažiem alerģiskiem indivīdiem izsauc nelielus un diennakts laikā pārejošus gremošanas trakta vai nervu sistēmas traucējumus.
2005. gadā vācu ķīmiķi no sēnes izdalīja ķīmisku savienojumu, kurš līdz ar dažiem citiem atbildīgs par tās umami garšu un līdz tam nav bijis konstatēts nekādos pārtikas produktos.[7]
Līdzīgi ir smailie lāčpurni, kurus no skaistajiem droši var atšķirt tikai ar mikroskopu,[9] un parastie lāčpurni, kuru cepurītēm noapaļotāka forma. Visi lāčpurni, ar kurām Latvijā šo sugu var sajaukt, ir ēdami. Bisītes jeb ķerveļi un ķēvpupi atšķiras no lāčpurniem ar savu virsmu, kura vienmēr ir izlocīti krunkaina, kamēr lāčpurniem — tīkloti šūnaina.
,_Poznan_Wola,_Hipodorm_04.jpg)
