Dzimis 1898. gada 22. janvārī Rīgas arhitekta Mihaila Eizenšteina un viņa sievas Jūlijas, dzimušas Koņeckas, ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad Sergejam bija 14 gadu. Pirmā pasaules kara laikā viņš beidza Rīgas reālskolu (1915) un 1916. gadā sāka studēt Petrogradas Civilinženieru institūtā.
Pēc Oktobra revolūcijas viņš pārtrauca studijas un 1918. gadā pievienojās Sarkanajai armijai, un Krievijas pilsoņu kara laikā kā sarkanarmietis uzturējās Petrogradā, Vologdā un Daugavpilī.[1]
Pēc demobilizēšanās Eizenšteins 1920. gadā sāka strādāt par mākslinieciski dekoratīvās daļas vadītāju Maskavas Centrālajā strādnieku teātrī un līdztekus studēja režijas kursos pie teātra režisora V. Meierholda.
No 1928. līdz 1930. gadam Eizenšteins ar lekcijām uzstājās daudzās Eiropas pilsētas. 1930. gada pavasarī viņš Parīzē parakstīja līgumu ar Holivudas filmu kompāniju Paramount Pictures, tomēr domstarpību dēļ abas puses anulēja noslēgto līgumu. Eizenšteins devās uz Meksiku, lai uzņemtu filmu par tās pamatiedzīvotājiem un viņu brīvības alkām. Taču Meksikas valdības cenzūras dēļ filma netika pabeigta.
1932. gadā Eizenšteins atgriezās PSRS un tika iecelts par Valsts Kinematogrāfijas institūta režijas katedras vadītāju.
Eizenšteins mira ar sirdslēkmi 50 gadu vecumā 1948. gada 11. februārī.
Radošā darbība
1925. gadā Eizenšteins uzņēma divas filmas: "Streiks" par fabrikas strādnieku sacelšanos un divu nedēļu laikā filmu "Bruņukuģis "Potjomkins"" par matrožu sacelšanos uz karakuģa. Filma "Bruņukuģis "Potjomkins"" arī mūsdienās daudzās aptaujās tiek novērtēta kā viena no visu laiku labākajām filmām.[2]
1935. gadā Eizenšteins uzņēma filmu "Bežinas pļava", balstoties uz Pavļika Morozova oficiālo biogrāfiju,[3] un aizņemoties nosaukumu no Ivana Turgeņeva stāsta,[4] taču tā līdz skatītājiem nav nonākusi. 1930. gados padomju mākslas sistēmas lokā bija populāri apkarot tā saucamo sociālo utopismu un arī "Bežinas pļava" bija šīs tendences upuris. 1937. gada 17. martā pēc galvenās kinematogrāfijas pārvaldes pieprasījuma filmas montāža tika pārtraukta "formālisma un attēla valodas sarežģītības dēļ".[5] Praktiski gatavā filma tika iznīcināta. Eizenšteinam bija jāuzraksta raksts "Bežinas pļavas kļūdas", kas tika publicēts tā pašā gada 17. aprīlī laikrakstā "Padomju māksla". 1968. gadā. Sergejs Jutkevičs kopā ar krievu kino vēsturnieku Naumu Kleimanu daļēji atjaunoja šo filmu no pirmajā variantā nesamontētajiem kadriem.
Pēc PSRS diktatora Staļina pasūtījuma Eizenšteins uzņēma filmu "Ivans Bargais", kuras pirmā daļa tika pabeigta 1945. gadā. Par filmas pirmo daļu Eizenšteins saņēma otru Staļina prēmiju (1946). Vēsturiskā materiāla izpētes rezultātā filmas otrajā daļā Krievijas carsIvans IV bija parādīts kā zvērīgs tirāns, nevis varonis. Tādēļ filmas otro daļu aizliedza demonstrēt un Eizenšteinam lika to pārstrādāt.[6] Taču Eizenšteins nepaspēja to izdarīt, jo cieta no slimības un drīz nomira. Filmas otrā daļa uz ekrāniem parādījās tikai pēc Staļina nāves. To atļāva demonstrēt 1958. gadā, jo situācija PSRS bija mainījusies, un Hruščova laikā bija pat vēlams saskatīt līdzīgas iezīmes starp Ivana Bargā un Staļina valdīšanas metodēm.[7] Arī filmas trešo daļu Eizenšteins nepaspēja pabeigt slimības dēļ. Materiālu konfiscēja uz iznīcināja, saglabājot vien dažus atsevišķus fragmentus.[8] Skatītājiem tie tika demonstrēti tikai 1988. gadā.
