1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas par pāriešanu katoļu ticībā un piekrita Zemgales un Žemaitijas nonākšanai Livonijas ordeņa pakļautībā. Kad 1259. gadā žemaiši sakāva Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku kaujās pie Skodas un 1260. gadā Durbes kaujā, Mindaugs lauza miera līgumu ar Ordeni. 1263.-1398. gadā Žemaitijas teritorija atradās konfliktu zonā starp Lietuvas dižkunigaitisti un Vācu ordeņa teritorijām Livonijā un Prūsijā.
Miera pamatnosacījumi
Lietuvas dižkungs Vītauts apņēmās pārtraukt uzbrukt Vācu ordenim un atbalstīt kristietības izplatīšanu gan savā valstī, gan aiz tās robežām. Abas puses apņēmās neveidot nekādas savienības ar citām valstīm vienai pret otru un ar robežakmeņiem iezīmēt savstarpējās robežas. Žemaitija "uz visiem laikiem" pārgāja Vācu ordeņa pakļautībā. Pleskavas kņaziste nonāca Vācu ordeņa, bet Novgorodas zeme Lietuvas dižkunigaitijas interešu sfērā.
Starp abām valstīm nodrošināma brīva preču apmaiņa. Abas puses piedalās kopīgos karagājienos un nepieļauj citām naidīgām valstīm izmantot savu teritoriju karaspēka kustībai.
Sekas
Tika izveidota Žemaitijas fogteja (Vogtei Samogitien), no 1405. gada fogta pienākumus pildīja vēlākais lielmestrs Mihaels Kihmeisters no Šternbergas. 1409. gadā sākās žemaišu sacelšanās, ko atbalstīja Polijas karalis Jagailis. Lielmestrs Ulrihs no Juningenes devās karagājienā uz Lietuvu, bet viņa karaspēks tika sakauts Grīnvaldes kaujā.
Pēc Melnas līguma noslēgšanas 1422. gadā Vācu ordenis atteicās no Žemaitijas.
