Retoromāņu valoda (Rumantsch, Romontsch) ir Šveices dienvidaustrumos, Graubindenes kantonā (Canturi Grischun) runāta romāņu saimes valoda, kura kopš 1938. gada ir viena no četrām nacionālajām valodām. Taču valsts valodas statuss ir tikai vācu, franču un itāļu valodai — retoromāņu valodas statuss ir reģionāls, proti, darbojas tikai Graubindenes kantonā, kur tā ir mācībvaloda un saziņas valoda valsts iestādēs. Valodas lietojums tiek reģistrēts un pārvaldīts. Retoromāņu valoda ir galvenā saziņas valoda ap 45 000 cilvēku, kas ir 1% no valsts un 15% no reģiona iedzīvotāju kopskaita, taču to cilvēku kopskaits, kuri valodu lieto ikdienā, sasniedz pat 60 000. Valoda vistuvāk radniecīga ladīnu un friulu valodām, kuras lietotas attiecīgi Itālijas Dienvidtiroles un Friulijas reģionos.
Vēsture
Pirms reģionu 15. gadā p.m.ē. pakļāva latīņu valodā runājošie romieši, tajā runāja ķeltu un rētu saimes valodās, taču vietējās tautas tika romanizētas un pakāpeniski pārgāja uz latīņu valodu oficiālā līmenī, taču ikdienas lietojumā latīņu valodu ietekmēja vietējo valodu leksika un izruna, no kā gluži kā pārējo romāņu saimes valodu gadījumā no latīņu valodas attīstījās jauna valoda — mūsdienu retoromāņu valodas priekštecis.
Vēsturiski retoromāņu valodā runāja daudz plašākā teritorijā — no mūsdienu Itālijas ziemeļiem līdz Bodenezeram, tajā skaitā mūsdienu Lihtenšteinas teritorijā un Tiroles rietumu daļā, taču jau 12. gadsimtā šīs teritorijas ziemeļu daļā runāja vācu valodā. 15. gadsimtā vācu valoda bija izplatījusies līdz pat Vālenezeram[1] vāciski runājošās elites ietekmē, taču tolaik vācu valoda reģionā bija tikai elites valoda — lauku iedzīvotāji retoromāņu valodā Bodenezera apkaimē runāja daudz ilgāk.[2]
Ortogrāfija
Valodas rakstība ir standartizēta. Pirmās rakstiskās liecības par retoromāņu valodu ir reliģiski teksti no 17. gadsimta, senākais no kuriem ir Daniela Bonifači katķisms Curt mussameint dels principals punctgs della Christianevla Religiun, kurš publicēts 1601. gadā. 1719. gadā retoromāņu valodā tika iztulkota Bībele.[3]
Standartizācija
Pirmais mēģinājums izveidot vienotu standartu valodas rakstībai notika 1867. gadā ar Antona Bīlera grāmatu Romonsch fusionau.[1], taču tas neguva plašu atzinību, jo jau pastāvēja daļēji standartizētas valodas dialektu rakstības sistēmas. Vēlāk, 1982. gadā, sākās jauna vienotā standarta Rumantsch Grischun lietojums,[1] taču ne visas kantona komūnas ir pieņēmušas vienoto standartu oficiālā līmenī.
Īpašības
Tiek lietots daļēji fonēmisks latīņu alfabēts, kurā lielākajai daļai grafēmu atbilst tikai viena fonēma. Rakstība lielākoties līdzīga vācu valodas principiem, taču dažu skaņu pieraksts ir retoromāņu valodai ekskluzīvs. Piemēri norādīti zemāk esošajā tabulā.
| Grafēma
|
Fonēma
|
Piemērs
|
| ⟨tg⟩
|
[tɕ]
|
vitg
|
| ⟨s⟩
|
[s] [ʒ] [ʃ]
|
sulegl, scaffa, sbagl
|
| ⟨gl⟩
|
[ʎ] [gl]
|
egl, glaruna
|
| ⟨gn⟩
|
[ɲ]
|
gnierv
|
Vairāku izrunu gadījumā piemēri tabulā doti tādā pašā secībā, kā fonēmas, kuras tajos parādās.
Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Coray, Renata, 1964-. Von der Mumma Romontscha zum Retortenbaby Rumantsch Grischun : rätoromanische Sprachmythen. Chur : Bündner Monatsblatt, 2008. ISBN 978-3-905342-43-7. OCLC 316007589.
- ↑ Kraas-Schneider, Frauke. Die Rätoromanen Graubündens : Peripherisierung einer Minorität. Stuttgart : F. Steiner, 1992. ISBN 3-515-06089-8. OCLC 27935155.
- ↑ Kundert, Mathias. Der Sprachwechsel im Domleschg und am Heinzenberg : (19./20. Jahrhundert). Chur : Kommissionsverl. Desertina, 2007. ISBN 978-3-85637-340-5. OCLC 188275265.
