Sportā par pēdējās cerības pārkāpumu (angļu: Professional foul — 'profesionālais pārkāpums') sauc tīšu vai negodīgu darbību, parasti, lai neļautu pretiniekam gūt vārtus.
Futbols
Šo jēdzienu futbolā ieviesa pēc plaši Anglijas futbolā zināma incidenta 1980. gada FA kausa finālā, kad Londonas "Arsenal" spēlētājs Villijs Jongs izdarīja tīšu pārkāpumu pret West Ham United spēlētāju Polu Alenu, kurš bija izrāvies viens pret vārtsargu. Pēc tā brīža spēles noteikumiem tiesnesisDžordžs Kortnijs varēja piešķirt cietušajai komandai tikai brīvsitienu, ko viņš arī izdarīja. Tas izraisīja debates par tīšajiem pārkāpumiem nacionālā līmenī. Tajā laikā Anglijas sabiedrības interesē par futbolu bija pagrimums un tika izskatīti varianti spēles noteikumu uzlabošanā. Tika izveidota apakškomiteja ar vadītāju Džimiju Hilu un dalībniekiem seru Metu Basbiju un seru Bobiju Čarltonu, kuras uzdevums bija sniegt šādus priekšlikumus.
Apakškomiteja sniedza dažādus priekšlikumus, ieskaitot obligātu sarkano kartīti par pēdējās cerības pārkāpumu, kas tika iesniegti IFAB izlemšanai. Visi priekšlikumi tika noraidīti. Taču Anglijas futbola līgas pārstāvji lēma citādi un deva rīkojumu tiesnešiem sodīt ar sarkano kartīti pēdējās cerības pārkāpumus, ieskaitot tīšu spēli ar roku, kas kavē bumbas lidojumu vārtos. Noteikumi pirmoreiz stājās spēkā ar 1982.—83. gada sezonu un par pirmo par pēdējās cerības pakāpumu sodīto spēlētāju kļuva Lorijs Sančess zemāko futbola līgu kausa spēlē.[1]
FIFA šos noteikumus apstiprināja pirms 1990. gada Pasaules kausa futbolā, un 1991. gadā to futbola noteikumos iekļāva arī IFAB. 1998. gadā noteikumos par šo pārkāpumu tapa atsevišķs punkts.
Šobrīd, ja spēlētājs tīši vai netīši ar pārkāpumu traucē acīmredzamu vārtu gūšanas iespēju, viņš tiek noraidīts, parādot sarkano kartīti.
