Puzurus parasti iekar griestos lina vai vilnas diegā. Tie kārti arī virs bērna šūpuļa aizsardzībai pret ļaunajiem gariem vai vedībās virs līgavas un līgavaiņa galda. Bija ticējums, ja puzurs pārstāj griezties, mājās kāds drīz saslimšot vai pat miršot, kas daļēji skaidrojams ar optimālu gaisa apriti telpā.[1]
Mūsdienās puzurus galvenokārt pazīst kā Ziemassvētku rotājumus, tomēr senāk tos gatavoja no rudens līdz pavasarim un izmantoja arī daudzos citos svētkos. No svaigiem salmiem gatavotus puzurus izmantoja kā rudens vedību rotājumus, Lieldienās puzurus papildināja ar krāsainām olu čaumalām, bet Mārtiņos — ar gaiļa spalvām. Tie bija arī Meteņu rotājums, bet vēl, iespējams, puzurus gatavoja Apjumībās un Veļu laikā. Pēc svētkiem tos parasti sadedzināja un nākamajiem svētkiem gatavoja no jauna.[2] Pēc cita ticējuma, visus vecos puzurus sadedzināja tieši Lieldienās vai Jāņos.[1]
↑Indra Petraševica, Nikolajs Petraševics. Ilze Antēna (redaktors) . Puzuri. Rīga : Jāņa sēta, 1993. 9. lpp. ISBN9984-508-05-6. Skatīts: 2020. gada 16. maijā.