Prettanku suņi jeb suņu mīnas ir suņi, kas ekipēti ar speciālu spridzekļu somu, kas eksplodē, kad tie ir palīduši zem tanka. Suņi tiek iepriekš speciāli apmācīti un turēti bada stāvoklī, tāpēc galvenā motivācija, lienot zem ienaidnieka tankiem un bruņu transporta, ir ēdiena meklēšana.
Sunim palienot zem tanka, neliela koka svira, saskaroties ar tanka korpusu, detonē spridzekli.
Šādi apmācīti suņi tika sagatavoti Padomju SavienībāOtrā pasaules kara laikā, cīņai ar vāciešu tankiem. Barbarosas operācijas sākumposmā, kad bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk apstādināt vācu spēkus. Problēmu radīja tas, ka suņi bieži vien, uzbrūkot ienaidnieka tankiem, varēja paskriet zem savējo tankiem. Tas bija saistīts ar to, ka suņu apmācībā bija izmantoti padomju tanki, zem kuriem palīst. Vēl viens iemesls bija tas, ka padomju tanki izmantoja dīzeļdegvielu, bet vācu - benzīnu, tāpēc bija gadījumi, kad suņi, sekojot degvielas smakai, devās uzbrukumā savējo tankam.
Tas, ka suņi negribīgi un ne vienmēr devās uzbrukumā kustībā esošiem tankiem, noveda pie tā, ka tie varēja kļūt par potenciālu draudu ikvienam kaujaslaukā.
1942. gadā suņu mīnas tika noņemtas no bruņojuma.
Sākotnēji šī metode izraisīja lielu pārsteigumu vācu tanku apkalpēm, taču drīz ar to iemācījās efektīvi cīnīties. Vācu armija, lai novērstu suņu izmantošanas kā prettanku ieroci, izšāva visus sastaptos suņus Austrumu frontē, par iemeslu minot trakumsērgu. Samazinoties suņu skaitam, suņu izmantošana par efektīvu prettanku ieroci kļuva neiespējamāka.
Ir ziņas, ka suņu mīnas izmantojis Vjetmina (Viet Minh) karaspēks kaujās Indoķīnā 1940. gadu otrajā pusē.
Lai gan pēc kara kļuva pieejamākas efektīvākas prettanku metodes, ir pamats domāt, ka šādi suņi tika izmantoti Krievijā līdz pat 90. gadu vidum.
