Ponpeja (angļu un ponpejiešu: Pohnpei) ir vulkāniska sala Klusajā okeānā, Karolīnu salu arhipelāga centrālajā daļā, ietilpst Seņavina salu grupā.[1] Ietilpst Mikronēzijas Federatīvo Valstu Ponpejas pavalstī. Galvenā pavalsts sala, kas veido 97 % no pavalsts kopējās sauszemes platības un 96 % no iedzīvotāju skaita. Lielākā daļa atola iedzīvotāju ir mikronēziešu tauta ponpejieši. Salā atrodas pavalsts galvaspilsēta un otra lielākā pilsēta Kolonja, kā arī jaunuzbūvētā valsts federālā galvaspilsēta Palikira. Administratīvi iedalās sešās municipalitātēs.
Ģeogrāfija
Ponpeja faktiski ir vulkānisku salu salu grupa, kas sastāv no vienas galvenās salas un ap 20 mazāku saliņu. Šīs salas ieskauj koraļļu rifs, veidojot 178 km² lielu lagūnu, kurā savukārt izvietojušās vēl vairākas koraļļu salas. Galvenā sala kalnaina, augstākā virsotne ir Nānalauts (782 m vjl) salas centrā. Krasti stipri izroboti, līčaini, biezi apauguši ar mangrovēm. Piekrastēs zāļaini līdzenumi, bet kalnainā salas vidusdaļa mežaina. Valda tropu lietusmežu klimats. Salas kalnainajā iekšzemē gadā nolīst ap 7600 mm nokrišņu, un tā tiek uzskatīta par vienu no lietainākajām vietām pasaulē.[2]
Vēsture
Tiek uzskatīts, ka salu 1. gadu tūkstotī p.m.ē. kolonizēja polinēzieši. Pirmskoloniālajā laikmetā salā pastāvēja augsti attīstīta kultūra. To tradicionāli dala trijos periodos: Mvēinkava vai Mvēinaramasa līdz 1100. gadam, Mvēinsaudeleura (1100—1628) un Mvēinnānmvarki (1628—1885). Zināmākais Ponpejas vēstures liecinieks in senās galvaspilsētas vai rituālā centra Nanmatolas drupas salas dienvidaustrumu piekrastē nelielajā Temvenas saliņā, kas 2016. gadā iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[3]
Domājams, ka pirmais eiropietis, kurš sasniedza Ponpeju, bija portugāļu jūrasbraucējs un pētnieks Pedro Fernandess de Kviross (Pedro Fernández de Quirós) 1595. gada 23. decembrī ar kuģi San Gerónimo. Otrā zināmā rietumnieku vizīte notika daudz vēlāk, kad austrālieša Džona Henrija Rova kuģis John Bull ieradās salā 1825. gada 10. septembrī, kur tam uzbruka vietējie iedzīvotāji. 1828. gadā krievu jūrasbraucējs Frīdrihs fon Litke sasniedza salu grupu un nosauca to Krievijas admirāļa Dmitrija Seņavina vārdā. Litke nebija izkāpis krastā atklātajās salās, taču, redzot kanoe laivas, lēsa, ka to iedzīvotāju skaits ir ap 2000.
1528. gada 1. janvārī spāņu jūrasbraucējs Alonso de Saavedra (Alonso de Saavedra) Karolīnu salas pasludināja par Spānijas karaļa īpašumu.[4] Ponpejas salā tika izveidota Karolīnu salu koloniālās valdības mītne. Spāņi salu nodēvēja par Ponapi (Ponapé) un nodibināja Santjago de la Asensjonas (Santjago de la Ascensión) pilsētu, kas kļuva par viņu pirmo galvaspilsētu. Tā kā tā bija Spānijas kolonijas administrācijas (ko veidoja ierēdņi, militārpersonas, misionāri un filipīniešu strādnieki) mītne, tā kļuva pazīstama vienkārši kā Kolonja.
1899. gada 30. jūnijā, pēc Spānijas un Amerikas kara, Spānija pārdeva Karolīnu salas, tajā skaitā Ponpeju, Vācijas Impērijai, kas Mikronēzijas salas iekļāva Vācijas Jaungvinejas sastāvā. Vācu administrācijas laikā galvaspilsēta oficiāli tika pārdēvēta par Koloniju (Kolonia). Pirmā pasaules kara laikā salas okupēja Japāna, kas pēc tam to pārvaldīja kā Nāciju līgas mandātu. Pēc Otrā pasaules kara Ponpeja kļuva par ASV Klusā okeāna salu mandātteritorijas vienu no distriktiem. 1977. gadā no Ponpejas distrikta atdalījās Kosrae, kas mūsdienās ir atsevišķa pavalsts.
1979. gada 10. maijā Ponpeja kļuva par neatkarīgo Mikronēzijas Federatīvo Valstu daļu.
Infrastruktūra
Ponpeja tiek uzskatīta par visattīstītāko valsts salu. Tajā ir attīstīts ceļu tīkls, osta un starptautiska lidosta.[5] Salā attīstīta lauksaimniecība un zveja. Nozīmīgs darba devējs ir federālās varas iestādes. Attīstīts tūrisms.
Atsauces
Ārējās saites
