Pols Filips Vella (angļu: Paul Phillip Vella; dzimis 1926. gada 28. maijā, miris 2010. gada 20. oktobrī) bija jaunzēlandiešu mikropaleontologs, Velingtonas Viktorijas Universitātes ģeoloģijas katedras asociētais profesors.
Biogrāfija
Pols Vella dzimis 1926. gada 28. maijā Dannevirkē Viljama un Matildas Vellu ģimenē. Pabeidzis Matamau pamatskolu un Dannevirkes vidusskolu, Pols iestājās Viktorijas Universitātē Velingtonā. Aspirantūrā viņš pētīja moluskus, bet piecdesmito gadu sākumā pievērsās foraminīferām. 1950. gadā Pols apprecēja Kolīnu Rebeku Džeinu Vellu (dzimušu Stiermu) un laulībā viņiem dzima trīs dēli un divas meitas.[1]
1952. gadā Vella sāka strādāt Jaunzēlandes ģeoloģiskajā dienestā un tur novatoriski piegāja Jaunzēlandes centrālā reģiona mūsdienu faunai. Viņš pieturējās reģionālā endēmisma filozofijai un aprakstīja 49 sugas (26% faunas) kā jaunas (Vella, 1957). 1957.gadā Pols sāka izdot savu biļetenu, kas ļāva viņam piesaistīt finansējumu pētījumiem. 1959. gadā Vella tika norīkots uz Viktorijas Universitāti Velingtonā un tur dibināja pirmos kursus Jaunzēlandē foraminīferu mikropaleontoloģijā. Pols uzsāka pētīt fosilās neogēna foraminīferas, sākotnēji veicot apjomīgu Jaunzēlandes uvigerinīdu pārskatu (Vella 1961). Sekojot Natlanda un Flegera metodoloģijām, Vella sāka apzināties fosilo foraminīferu svarīgumu paleovides rekonstrukcijai. Kopā ar vienu no saviem aspirantiem, Džeimsu Kennetu, viņš izstrādāja paleodziļuma noteikšanas metodi, pamatojoties uz kvalitatīvu astoņu Jaunzēlandes vēlā neogēna biofāciju izpēti, ņemot par pamatu to dominējošās ģintis un planktona foraminīferu procentuālo daudzumu (Vella 1962). Vella bija novators paleontoloģijā, kurš izmantoja šos uz foraminiferām balstītos dziļuma novērtējumus, lai atpazītu pliocēna–pleistocēna un pēc tam arī eocēna–oligocēna nogulumu ciklus (ciklotēmas) un saistītu tos ar jūras līmeņa eustatiskajiem cikliem, un korelētu tos no viena nogulumu baseina uz citu.
Vellas darbi bija gadu desmitus pirms Milankoviča klimatisko ciklu publikacijām, kad secību stratigrāfija kļuva par atzītu nozari ģeozinātnē. Bet tā kā Vella publicējās Jaunzēlandes žurnālos, viņš netika pienācīgi atzīts sakarā ar savām novatoriskajām atziņām (Beu 1992).[2]
Atsauces
