Ziemeļu puslodē tās vislabāk ir redzamas ziemā, kamēr dienvidu puslodē — vasarā. Pasaules tautas šo zvaigžņu kopu ir novērojušas jau sirmā senatnē. Plejādes piemin jau Homērs "Iliādā" un "Odisejā". Sengrieķu mitoloģijā tās simbolizēja titānaAtlanta septiņas meitas, jo tieši septiņas zvaigznes Plejādēs ir novērojamas ar neapbruņotu aci. Īpaša nozīme Plejādēm bija maiju kultūrā, kur viens no kalendāriem balstījās tieši uz Plejāžu redzamo kustību.
Sietiņš ir pieminēts arī Latvju dainās:
Dievs dodi kungam to dienu redzèt,
Ko māte redzeja, aukledama:
Sietiņš nogāja, auseklis uzlēca,
Vēl māte sēdeja, man' aukledama.
3018, Krājums: Barona un Brīvzemnieka krājums
Vēsturiskajā laikā Plejādes savā miglāju katalogā iekļāva franču astronoms Šarls Mesjē, piešķirot numuru M45.
Īpašības un raksturlielumi
Spožākās zvaigznes
Septiņas spožākās kopas zvaigznes ir Alkione, Atlass, Elektra, Maija, Merope, Taigeta un Plejona.
Attālums
Dažādā laikā tika doti dažādi vidējie attālumi līdz šai zvaigžņu kopai. Pašlaik pieņem, ka vidējais attālums ir 440 gaismas gadi, jeb 135 parseki.
Zvaigžņu skaits
Ideālos apstākļos ar neapbruņotu aci var saskatīt četrpadsmit zvaigznes. Bet zināmo zvaigžņu skaitu ir strauji palielinājusi novērošanas tehnikas attīstība. Pašreiz tas tiek lēsts uz apmēram 500 zvaigznēm, starp kurām ir liels skaits zemas temperatūras brūno punduru.
