Sūtītājs izmanto televīziju, lai nogādātu ziņojumu skatītājiem
Plašsaziņas līdzekļi[1] vai masu saziņas līdzekļi ir jebkurš rīks, kuru izmantojot var veikt plašsaziņu — ziņojumi tiek nogādāti no sūtītāja plašai auditorijai. Tos var iedalīt divās lielās grupās — drukātajos plašsaziņas līdzekļos un elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Nozīmīgākie plašsaziņas līdzekļi ir internets, televīzija, radio, prese un kino. Tos galvenokārt izmanto, lai sabiedrībai nodotu informāciju, ziņas. Var izmantot arī izglītībā, komercijā, izklaidē. Nereti plašsaziņas līdzekļus izmanto propagandai un masu kultūras izplatīšanai. Reliģijā vai politikā par plašsaziņas līdzekli var uzskatīt arī publisko runu un pasākumu organizēšanu.
Plašsaziņas līdzekļu ietekme
Plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti liela ietekme uz mūsdienu sabiedrību, tāpēc šo sfēru mēdz saukt arī par “ceturto varu”.[2] Šo rīku galvenokārt izmanto, lai sabiedrībai nodotu informāciju un ziņas, kā arī izglītībā, komercijā un izklaidē. Lai piesaistītu klientus, reklāmas un sludinājumi tiek izplatīti ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību.
“Ceturto varu” izmanto arī propagandas nolūkos, jo daudzi cilvēku izplatītajai informācijai tic uz vārda, tādā veidā panākot valdībai vai citiem progagandas izplatītājiem sev vēlamo. Kā piemēru var minēt 1991. gada Augusta puču, kad 19. augusta vakarā OMON kaujinieki vispirms iebruka Preses namā, lai pārtrauktu Latvijas Televīzijas translētos raidījumus.[3] Viena no pēdējo gadu plašsaziņas līdzekļu problēmām ir viltus ziņu izplatīšana.
Plašsaziņas līdzekļu vēsture lielā mērā caurvijas ar saziņas līdzekļu vēsturisko attīstību. Sākotnēji tā galvenokārt bija saistīta ar presi, radio un televīziju. Termins "plašsaziņas līdzekļi" ar mūsdienu izpratni izveidojās 1960. gados.
