Latvijā var novērot 2 pūslīšu ģints sugas: platknābja pūslīti (Phalaropus fulicarius) un šaurknābja pūslīti (Phalaropus lobatus). Abas sugas Latvijas teritoriju nelielā skaitā caurceļo.[3] Platknābja pūslītim līdz 2012. gadam bijuši 12 novērojumi.[4] Iespējams, ka Latviju retu reizi caurceļo arī trešā ģints suga — Amerikas pūslītis. Tomēr šai sugai Latvijā līdz šim nav bijuši novērojumi, lai gan tā ir novērota Igaunijā, Somijā un Zviedrijā.[5]
Pūslīšiem ir divas īpašības, kas tos atšķir no pārējiem slokveidīgajiem putniem. Tiem ir neparasts ligzdošanas ieradums un unikāla barošanās tehnika. Kad pūslīši barojas, tie ātri peld, metot nelielus apļus, izveidojot ūdens virpuli, tādējādi ūdens starume uznes virspusē bezmugurkaulniekus no seklās ūdenstilpes dibena. Pūslītis pēc tam iemērc knābi virpuļa centrā, uzķerot uzpeldējušo medījumu — ūdens kukaiņus un vēžveidīgos. Turklāt pēc tam, kad upuris ir saķerts knābī, tas ir jādabū pa garo knābi līdz mutei. Pūslīši šim nolūkam izmanto ūdens straumi, kas nogādā līdz mutei saķerto medījumu.[6]
Visas sugas ir apmēram vienādi lielas: 15—25 cm garas. Pūslīšiem ir taisni, slaidi knābji un daļējas peldpleznas. Uz pirkstiem ir platas ādas krokas, bet pirksti savā starpā nav savienoti. Apspalvojums ziemā ir pelēks vai balts, bet vasarā — ar sarkanbrūnām pazīmēm. Pūslīšiem piemīt izņēmuma veida dzimumu dimorfisms — mātītes ir lielākas un krāsainākas nekā tēviņi. Mātītes ir tās, kas cīnās viena ar otru un iekaro tēviņa uzmanību, turklāt, kad pāris ir izveidots, mātīte ligzdošanas teritorijai neļauj tuvoties citai mātītei. Mātīte pabeidz dēt un tēviņš uzsāk perēt olas. Viņš ir vienīgais, kas perē un vienīgais, kas rūpējas par mazuļiem. Kad dēšana beigusies, mātīte pamet tēviņu un cenšas atrast citu tēviņu, ar kuru sapāroties. Ja perējums tēviņam aiziet bojā, tas vēlreiz sapārojas ar to pašu mātīti vai citu. Kad riesta laiks beidzas un vairs nevar paspēt izperēt un izaudzināt jaunu perējumu, mātītes uzsāk migrāciju dienvidu virzienā, atstājot tēviņus ar jauno paaudzi. Pūslīšiem piemīt reta īpašība — poliandrija, ko var novērot dabā, mātītes sezonas laikā sapārojas ar vairākiem tēviņiem, bet tēviņš normālos apstākļos tikai ar vienu mātīti.[7]
↑van Tuinen, Marcel; Waterhouse, David & Dyke, Gareth J. (2004). "Avian molecular systematics on the rebound: a fresh look at modern shorebird phylogenetic relationships". Journal of Avian Biology 35 (3): 191. doi:10.1111/j.0908-8857.2004.03362.x
