Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!
Komponists Gustavs fon Ašenbahs nopietnu veselības problēmu dēļ dodas atpūsties uz Venēciju, kur viņš ierodas Grand Hotel des Bains viesnīcā Lido salā. Gaidot vakariņas viesnīcas vestibilā, viņš pamana poļu ģimeni, un Ašenbahs kļūst apburts, redzot izskatīgo zēnu Tadzio. Tadzio tēls liek Ašenbaham atcerēties emocionālāku sarunu ar savu draugu un studentu Alfrēdu, kurā viņi apšauba, vai skaistums tiek radīts mākslinieciski vai dabiski un vai skaistums kā dabas parādība ir pārāka par mākslu.
Nākamajās dienās Ašenbahs turpina novērot Tadzio, atpūšoties pludmalē un peldot. Viņam izdodas pietuvoties viņam liftā, kur Tadzio šķietami Ašenbaham uzmet skatienu. Satraukts viņš atgriežas savā istabā, kur viņš atceras strīdu ar Alfrēdu, kas liek viņam nekavējoties doties prom no Venēcijas. Tomēr, kad viņa bagāžu pazaudē dzelzceļa stacijā, Ašenbahs jūtas atvieglots un sajūsmā par iespēju atgriezties viesnīcā, lai atkal būtu Tadzio tuvumā. Pirms stacijas pamešanas viņš pamana, ka kāds vecs vīrietis zaudē samaņu. Kad Ašenbahs mēģina saprast tā iemeslus, viesnīcas vadītājs norāda uz pārspīlējumiem ārzemju presē.
Tadzio kļūst par Ašenbaha māksliniecisko mūzu, taču viņš nespēj pārvarēt aizraušanos ar viņu un bieži ieslīd sapņos par nesasniedzamo zēnu. Kad kāds ceļojumu aģentūras darbinieks Ašenbaham paziņo, ka Venēcijā plosās holēras epidēmija, viņš sāk fantazēt par to, kā viņš brīdina Tadzio māti par briesmām, glaudot viņas dēla galvu. Lai gan abi nekad nesarunājas, Tadzio pamana, ka viņu vēro, un velta viņam noslēpumainus skatienus un pozas. Vēlāk viņš izseko Tadzio līdz Svētā Marka bazilikai, kur vēro viņu lūdzamies. Kādu dienu, atkal izsekojot ģimeni, viņš sabrūk un izmisumā kliedz. Atgriezies savā viesnīcas numurā, Ašenbahs sapņo par izsvilpšanu pēc uzstāšanās Minhenē un Alfrēda pārmetumiem.
Kad Ašenbahs uzzina, ka Tadzio ģimene dosies prom, viņš vāji dodas uz gandrīz pamesto pludmali, kur ar bažām vēro, kā Tadzio ar vecāku zēnu spēlē cīkstēšanos. Pēc tam Tadzio pastaigājas pa seklo jūras ūdeni. Viņš lēnām pagriežas un paskatās uz mirstošo Ašenbahu, paceļ roku un norāda uz kaut ko tālumā. Ašenbahs mēģina piecelties, tomēr sabrūk un mirst guļamkrēslā.
Lai gan Tomasa Manna grāmatā Ašenbahs ir rakstnieks, Viskonti mainīja viņa profesiju uz komponistu. Tādējādi lielāku nozīmi filmai piešķir mūzika, īpaši Adagietto no Gustava Mālera5. simfonijas, kas atskaņota gan filmas sākumā, gan beigās, kā arī Mālera 3. simfonija, lai attēlotu Ašenbaha darbus. Neskatoties uz šīm izmaiņām, filmas sižets īpaši neatšķiras no grāmatas, taču tai ir pievienotas ainas, kurās Ašenbahs un Alfrēds diskutē par mūzikas degradēto estētiku.
Savos memuāros An Orderly Man Dērks Bogards stāsta, ka pēc tam, kad gatavu filmu viņiem Losandželosā demonstrēja Viskonti, Warner Bros. Pictures vadītāji gribēja norakstīt projektu, baidoties, ka, filmas tēmu dēļ, to aizliegs demonstrēt ASV. Viņi galu galā piekāpās, kad Londonā tika organizēta "Nāve Venēcijā" svinīgā pirmizrāde, kurā piedalījās arī Elizabete II un Princese Anna, lai vāktu līdzekļus grimstošajai pilsētai (Venēcijai).
Bjorns Andresens
2003. gadā Andresens sniedza interviju izdevumam The Guardian, kurā viņš izteica nepatiku pret slavu, ko viņam atnesa filma, un to, kā viņš centās distancēties no tēla, ko viņš ieguva, spēlējot Tadzio.[4] Viņš arī izteica nepatiku pret filmas tēmu, sakot, ka ir pret pieaugušo mīlestību pret pusaudžiem. Viņš arī atklāja, ka Kannu kinofestivāla laikā režisors Viskonti viņu 16 gadu vecumā aizveda uz geju naktsklubu.
Tīmekļa vietnē Rotten Tomatoes filmai ir 71% vērtējums.[6] Īpaši slavēta Bogarda aktierspēle, The Guardian kritiķis Pīters Bredšovs to nodēvēja to par vienu no visu laiku izcilākajām.[7] Filmu nominēja septiņām BAFTA kino balvām, saņemot četras, un vienai Amerikas Kinoakadēmijas balvai. Lukīno saņēma David di Donatello balvu kā labākais režisors. Nastro d'Argento balvu pasniegšanas ceremonijā "Nāve Venēcijā" nominēja sešām balvām, saņemot piecas, tai skaitā Lukīno atzina par labāko režisoru.
