Nikolajs Rižkovs (krievu: Никола́й Ива́нович Рыжко́в; dzimis 1929. gada 28. septembrī, miris 2024. gada 28. februārī) bija krievu un padomju politiķis un saimnieciskais darbinieks. PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs (1985—1991).
Dzīvesgājums
Dzimis 1929. gada 28. septembrī Diļijivkas ciemā (pašlaik Bahmutas rajonā Ukrainā) strādnieka ģimenē. Mācījās Kramatorskas mašīnbūves tehnikumā. Studēja Urālu Politehniskajā institūtā Sverdlovskā (1953—1959), 1956. gadā iestājās PSKP.
No 1965. līdz 1970. gadam bija Sverdlovskas Urālu mašīnbūves rūpnīcas (Уралмашзавод) galvenais inženieris, no 1970. līdz 1971. gadam direktors un no 1971. līdz 1975. gadam ģenerāldirektors.
1975. gadā Rižkovu pārcēla darbā uz Maskavu, viņš bija PSRS Smagās un transporta mašīnbūves ministra vietnieks, no 1979. gada Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. 1981. gadā viņš kļuva par PSKP Centrālās komitejas locekli, 1982. gadā par CK sekretāru un Ekonomikas nodaļas vadītāju.
1985. gada 23. aprīlī viņš kļuva par PSKP Politbiroja locekli un 27. septembrī par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju. 1990. gada martā viņš atteicās kandidēt uz PSRS prezidenta amatu, decembrī pārcieta miokarda infarktu un 1991. gadā pensionējās. 1991. gadā kandidēja Krievijas PFSR prezidenta vēlēšanās no PSKP un ieguva 16% balsu (par prezidentu kļuva Boriss Jeļcins).
1995. gadā Rižkovu ievēlēja par Krievijas Federācijas Valsts Domes locekli un 2003. gadā viņš kļuva par Federācijas padomes locekli no Belgorodas apgabala.
Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā Rižkovu iekļāva ASV un Eiropas Savienības sankciju sarakstos.
Miris 2024. gada 28. februārī 94 gadu vecumā.
Ārējās saites
.svg){kind=small}
