Ešers dzimis 1898. gadā Leuvardenā, Nīderlandes provincē Frīzlandē. Viņš bija inženiera Georga Arnolda Ešera un viņa otrās sievas Sāras jaunākais dēls. Mājā, kurā piedzima Ešers, mūsdienās atrodas keramikas muzejs. 1903. gadā Ešera ģimene pārcēlās uz Arnemu, Gelderlandes provincē.
No 1907. gada Moriss apguva klavierspēli. No 1912. līdz 1918. gadam mācījās vidusskolā. Izņemot zīmēšanu, visur citur viņam bija sliktas atzīmes. Zīmēšanas skolotājs atzīmēja viņa talantu uz koka gravīru veidošanu. 1913. gadā, reliģijas skolā, Ešers iepazinās ar Basu Kistu, viņš kļuva par Ešera labāko draugu. Abi interesējas par zīmogu tehnoloģijām. 1916. gadā Ešers veidoja savu pirmo grafisko darbu violetajā linolejā, sava tēva portretu. 1917. gadā viņš apmeklēja mākslinieka Herta Stigemana darbnīcu, viņam piederošo iespiestuvi. Uz tās iespiedmašīnas tika iespiestas viņa pirmās gravīras. Šajā gadā Ešera ģimene pārcēlās uz Ozdbergu, Arnemas apkārtnē. No 1918. ldz 1919. gadam Ešers apmeklēja Delftas Tehnisko koledžu, Dienvidholandes provincē. Viņš tika atbrīvots no dienesta armijā, lai varētu turpināt mācības, bet sakarā ar slikto veselību netika galā ar mācībām un tika atskaitīts. Rezultātā Ešers tā arī neieguva augstāko izglītību. Cerībā iegūt arhitekta diplomu, viņš no 1919. līdz 1022. gadam mācījās arhitektūras un ornamentu skolā Hārlemā. Tur viņš ņēma privātstundas pie grafikas mākslinieka Samuela Jesuruna de Meskita. Tas atstāja lielu iespaidu uz Ešera dzīvi un daiļradi.[1]
1921. gadā Ešera ģimene apmeklēja Rivjēru un Itāliju. Moriss zīmēja detalizētus kaktusu un olīvkoku zīmējumus, kā arī daudz skiču ar kalnu skatiem.
Ešers sāka eksperimentēt jaunās tehnikās, viņa darbos bija sastopami spoguļattēli un kristāliskas figūras. Pirmais Ešera iespiestais darbs, kas tika pārdots lielā tirāžā, bija "Svētais Francisks". Jaunu ideju meklējumos, Moriss Ešers devās uz Itāliju.
Spānijas un Itālijas posms
1922. gada aprīlī Ešers ar diviem draugiem pameta Arnemu. Pēc divām nedēļām dzīvošanas Florencē Ešera draugi atgriezās Holandē, bet Ešers devās uz Sandžiminjāno ar drauga māsu. Sandžiminjāno un arī Volterā un Sjēnā viņš uzzīmēja vairākas sērijas ar zīmējumiem. Visu 1922. gada vasaru viņš pavadīja ceļojot pa Itāliju, zīmējot ainavas, augļus un pat kukaiņus. Sjēnā viņš satika domubiedru, holandiešu mākslinieku Heredsenu, ar kuru viņš periodiski tikās vairāku gadu garumā. Jūnijā, atgriežoties mājās, Ešers saprata, ka vairs nevar strādāt kā agrāk un nolēma atgriezties Dienvideiropā. Kopā ar draugiem viņš devās ceļojumā ar jahtu. Lai ieekonomētu naudu, viņš pieskatīja draugu mazos bērnus.
Ceļojuma laikā Ešers pirmo reizi redzēja jūras fosforizēšanos, kuru viņš vēlāk attēloja gleznā.
Spānijā Ešers apmeklēja korridu un slaveno Prado muzeju. Granadā Ešers apmeklēja Alhambru, kur iepazinās ar arābu dekoratīvajiem stiliem un kopēja vienu no tiem.
Pēc maza ceļojuma pa Itāliju, viņš dažus mēnešus pavadīja Sjēnā. Šajā laikā viņš intensīvi strādāja. 1923. gada martā pansijā, kur bija apmeties Ešers, ieradās Šveices rūpnieka Umikera ģimene. Pēc vairākiem mēnešiem Ešers gleznoja viņu meitas Jetas portretu. 1924. gadā viņi apprecējās, 12. jūnijā notika viņa kāzas Viaredžī, Itālijā.[1] Jaunlaulātie apmeklēja Hennuju, Anneki un Briseli. Oktobrī viņi devās uz Franciju, pēc tam atgriezās Itālijā. Ceļojuma laikā Ešers apguva dažādus Eiropas arhitektūras stilus. 1925. gadā viņi apmetās netālu no Romas. 1926. gadā piedzima pirmais dēls Džordžs, kura kristībās piedalījās karalis Viktors Emanuels III un Benito Musolīni. Vēlāk ģimenē piedzima vēl divi dēli.
1923. gada augustā Sjēnā notika pirmā Ešera izstāde. 1924. gada februārī tika organizēta viņa personālizstāde "Holande".
1925. gadā notika nelaimes gadījums ar Ešera brāli, kurš nodarbojas ar alpīnismu. Brālis gāja bojā, un Ešeram bija jādodas uz atpazīšanu. Pēc šīs traģēdijas tapa Ešera gravīra kokā "Mākslas dienas".
Romā 1920. gadu beigās attīstījās Ešera radošā dzīve. Viņa darbi tika izstādīti ļoti daudzās izstādēs Holandē, bet 1929. gadā viņa popularitāte sasniedza tādu līmeni, ka viena gada laikā notika 5 personālizstādes Holandē un Šveicē. Šajā periodā Ešera gleznas tika pirmo reizi raksturotas kā mehāniskas un loģiskas.
Gleznās tika attēlotas kalnu nogāzes, bet bija arī komerciālas ilustrācijas. Pati populārākā tā laika glezna bija gravīra kalnu ciematiņš "Kastrovalli", kura tika pabeigta 1930. gada februārī> Šajā gadā piedzima arī otrs dēls Artūrs. 1930. gada beigās un visu 1931. gadu Ešers daudz slimoja un viņa daiļradē bija pārtraukums. Šis pārtraukuma periods beidzās ar tikšanos Romā ar Holandes Vēstures institūta direktoru Dž. Hugeverfu, kurš piedāvājās uzrakstīt rakstu par Ešera daiļradi un publicēt vairākus viņa darbus. Atlasītie darbi tika izdoti grāmatā Emblemata 1932. gadā. 1933. gada beigās Ešers zīmēja vairākas litogrāfijas šausmu grāmatai The Terrible Adventures of Scholastica.
1934. gadā M. Ešers saņēma trešo prēmiju par gleznu Nonza Corsica izstādē Čikāgā. Čikāgas mākslas institūts nopirka šo gleznu. Tā bija pirmā glezna ko Ešers pārdeva ASV.
1935. gada vasarā Ešers sakarā ar darīšanām ieradās vecāku mājās, Hāgā. Šī apmeklējuma laikā Ešers uzzīmēja detalizētu tēva portretu. Gravīra tika pabeigta augustā un nokopēta tikai ģimenes locekļiem.
Vēlākais posms
1935. gadā politiskais klimats Musolīni Itālijā Ešeram kļuva nepieņemams. 1935. gada augustā Ešers ar ģimeni pārcēlās uz Šveici.[1] Jeta atsāka savas klaviernodarbības, bet Ešers iestājas vietējā šaha klubā. Decembrī Ešers veidoja litogrāfiju fermeru mājai uz piesniguša kalna nogāzes. Nīderlandes pasts 1935. gadā pasūtīja Ešeram izstrādāt pasta zīmogu "Gaisa fondam", kā arī vēlāk 1949. gadā viņš izstrādāja Nīderlandes pastmarkas.[2]
1936. gada sākumā Ešers griezās pie kuģu kompānijas ar piedāvājumu uzzīmēt gleznas ar kompāniju apkalpojošiem kuģiem, par samaksu saņemot bezmaksas ceļojumu. Kompānija "Adrija" piekrita viņa piedāvājumam un aprīlī Ešers devās uz Triesti, uz firmas "Adrija" biroju. Ar kompānijas kuģiem Ešers apmeklēja Venēciju, Ankonu, Bari, Kataloniju, Palermo, Genuju un vairākas citas itāļu un sicīliešu pilsētas. Jeta viņam pievienojas maija vidū. Ceļojuma laikā Ešers uzzīmēja daudz dažādu zīmējumu skices un pēc tam tapa deviņas gravīras kokā.
1937. gadā ģimene pārcēlās uz Briseles priekšpilsētu Beļģijā. Otrā pasaules kara dēļ viņi 1941. gada janvārī atkal pārcēlās, šoreiz uz Bārnu, Nīderlandē, kur Ešers dzīvoja līdz 1970. gadam. Lielākā daļa Ešera pazīstamāko darbu ir datēti ar šo periodu. Sākot ar 1953. gadu Ešers uzstājās ar lekcijām. 1962. gadā plānotais lekciju cikls Ziemeļamerikā tika atcelts slimības dēļ, un viņš kādu laiku pārtrauca mākslas darbu radīšanu, bet lekciju ilustrācijas un teksti vēlāk tika publicēti kā daļa no grāmatas "Ešers par Ešeru". 1955. gadā viņam tika piešķirts Orānas-Nasavas ordeņa bruņinieks tituls, bet 1967. gadā viņš tika iecelts par ordeņa virsnieku.[3]
1969. gada jūlijā viņš pabeidza savu pēdējo darbu "Čūskas", lielu kokgriezumu ar trīskāršu rotācijas simetriju, kurā čūskas vijas caur savienotiem gredzeniem. Šajā attēlā īpaši izpaudās Ešera tieksme pēc simetrijas un bezgalības.[4]
Ešers 1970. gadā pārcēlās uz mākslinieku pansionātu Larenā, Ziemeļholandē, kurā viņam bija sava studija. Viņš nomira slimnīcā Hilversumā 1972. gada 27. martā 73 gadu vecumā.[1]
