Monologs (grieķu: μονόλογος (mónológos), no μόνος (mónos) — 'viens' un λόγος (lógos) — 'runa') ir vienas personas publiska runa literārā darbā, domu atstāsts vai dziedājums, kas nav saistīts ar citu personu replikām vai dialogu. Monologs ir samērā gara nepārtraukta vienas personas runa, kas veidota pēc noteiktas kompozīcijas, piemēram, daiļdarbā, uz skatuves vai dziedājums operā. Tas ir saziņas veids, kurā tiek akcentēts runas autors, tajā ir svarīgi izmantot tos valodas līdzekļus un izteiksmes paņēmienus, kas tam ir raksturīgi.[1]
Iekšējais monologs ir pārdomas sevī, iekšējā runa; viena varoņa domu attēlojums, kas netiek izteikts skaļi.[2] Tā nav paredzēta saziņai ar citiem cilvēkiem, bet nodrošina personas domāšanas procesu.[3]
Parasti monologs saistās ar daiļliteratūru vai skatuves mākslu, un to izmanto tēlojamās personas domu, izjūtu, pārdzīvojumu, kā arī rakstura savdabības atklāsmei. Publiska runa arī ir uzskatāma par monologu, jo tā ir viena cilvēka runa, kas paredzēta plašākai publikai.[3]
Monologs pēc struktūras un izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem atšķiras no citiem saziņas veidiem:
tas ir kompozicionāli pārdomāts; monologa kompozīcija var būt ļoti dažāda, tai ļoti precīzi ir jāatspoguļo monologa galvenā ideja;
