Lielākā daļa novēroto miglāju ir difūzie miglāji, kas nozīmē, ka tie izplešas un tiem nav izteiktu robežu.
Pēc redzamās gaismas tos iedala emisijas un atstarojošos miglājos. Emisijas miglāji paši izstaro gaismu, jo tie satur jonizētas gāzes, kas veido spektra līnijas emisiju. Biežāk novērotie emisijas miglāji ir jonizētā ūdeņraža mākoņi jeb "HII reģioni", kuros pamatsastāvdaļa ir jonizētais ūdeņradis.
Savukārt atstarojošie jeb reflekcijas miglāji nerada pietiekama daudzuma redzamo gaismu, bet atstaro tuvāk esošo zvaigžņu gaismu.
Tumšie jeb absorbcijas miglāji ne izstaro, ne atstaro redzamo gaismu. Tie no Zemes ir redzami tādēļ, ka aizsedz fonā spīdošus avotus (gaišos miglājus vai zvaigznes). Šāda miglāja piemērs ir Zirga Galvas miglājs, kas atrodas Oriona zvaigznājā. Tā kā šajos miglājos neeksistē "sildelementi", tie ir ļoti auksti.
Visumā ir arī citi miglāji — planetārie un pārnovu miglāji, kuri ir radušies zvaigžņu evolūcijas rezultātā.
Planetārais miglājs veidojas no gāzēm, kuras zvaigzne izmet dzīves cikla asimptotiskā gigantu zara fāzē, kad tā pārveidojas par balto punduri. Nosviestā čaula veido sfērisku miglāju, kas lēnām izplešas. Tā gaismas spīdums samazinās un šis miglājs dažu desmitu tūkstošu gadu periodā izplešas apkārtējā starpzvaigžņu telpā. Tehniski planetārie miglāji ir HII reģioni. Tie ir blīvāki un kompaktāki salīdzinājumā ar emisijas miglājiem zvaigžņu veidošanās reģionos. Planetāro miglāju vidējā temperatūra ir ļoti augsta, bet tur novērojami arī vēsāki apgabali. Šo īpašību dēļ šajos miglājos ir sastopamas dažādas molekulas, piemēram, oglekļa monoksīds un putekļi, kurus var atrast tikai samērā zemā temperatūrā.
Par planetārajiem miglājiem tos sauc tādēļ, ka pirmie astronomi, kas šos objektus novēroja, domāja, ka tie ir planētu diski.
Pārnovas atliekas
Pārnovas atliekas rodas pārnovas sprādzienā. Šādi miglāji atšķiras no pārējiem miglājiem ar lielu daudzveidību elektromagnētiskajos starojumos. Tie izstaro radioviļņus, redzamo gaismu un arī rentgenstarojumu. Visredzamākie starojumi ir radiodiapazonā, tāds, piemēram, ir miglājā Kasiopeja A, kurš ir viens no varenākajiem radiostarojuma avotiem kosmosā. Šiem miglājiem ir šķiedrveidīga struktūra un neraksturīga ķīmiskā struktūra — tajos ir ļoti liels smago elementu daudzums. Pārnovu miglāji izstaro gaismu uz eksplodēšanā izdalītās enerģijas daudzuma. Sākuma stadijā tas izplešas ar ātrumu, kas sasniedz vairāk par tūkstošus km/s, bet, saskrienoties ar starpzvaigžņu gāzi, tā ātrums samazinās. Paplašinoties miglājs kļūst arvien retāks un aptuveni 100 tūkstošu gadu periodā izplešas starpzvaigžņu apvidū.
