Melnkāju sesks jeb Amerikas sesks (Mustela nigripes) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs.
Dzīvo Ziemeļamerikā. Tā tuvākais radinieks ir stepes sesks (Mustela eversmanii), kas dzīvo Krievijas stepēs.[1] Bieži melnkāju sesku jauc ar mājas sesku, bet tie nav tik tuvi radinieki, lai gan abi pieder sermuļu ģintij.
Melnkāju sesks ir apdraudēta suga, un to sargā likums. Kopš 1937. gada tas vairs nedzīvo Kanādā, un kopš 1967. gada tas ir ierakstīts ASVSarkanajā grāmatā, bet kopš 1979. gada pastāvēja uzskats, ka melnkāju sesks visā Ziemeļamerikā ir izmiris.[2] Par pārsteigumu dabas pētniekiem Vaiomingā tika atklāta neliela sesku populācija. Pēdējo savvaļas populāciju1986. gadā sagūstīja un turpināja audzēt nebrīvē. Nebrīvē dzimušos melnkāju seskus kopš tā laika veiksmīgi introducē dažādās seska vēsturiskajās dzīves vietās, un šis projekts ir kļuvis par brīnišķīgu piemēru tam, kā var dabā atgriezt gandrīz izmirušu sugu.[3]
Melnkāju seska ķermenis ir garš, slaids un lokans, tam ir īsas kājas un saplacināta galvas forma ar trīsstūrveida seju. Ausis mazas un noapaļotas. Ķermenis bez astes ir apmēram 45 cm garš, bet kuplā aste ir 15 cm gara, svars apmēram 1 kg. Kažoka matojuma spalviņas pie pamatnes ir baltas, bet kļūst tumšākas spalvas galā, radot kopējo bālganbrūno izskatu. Mugura ir tumšāka par pavēderi un pakakli. Tā kājas, astes gals un sejas maska ir melna.
Uzvedība un barība
Melnkāju seska izdzīvošana ir cieši saistīta ar prēriju suņiem
Melnkāju sesks ir nakts dzīvnieks, un tā galvenais medījums ir prēriju suņi. Tas retu reizi medī arī citus mazus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Gada laikā melnkāju sesks apēd apmēram 100 prēriju suņus, un, ja tā dzīves vietas tuvumā nav liela kolonija ar šiem mazajiem dzīvnieciņiem, tad sesks nevar izdzīvot. Viena prēriju suņu kolonija aizņem apmēram 50 ha platības, kas nodrošina viena pieauguša melnkāju seska vajadzības pēc barības. Melnkāju seska izdzīvošana ir cieši saistīta ar prēriju suņiem. Sesks pat migu iekārto prēriju suņu alās. Dažreiz sesks nomedī kādu peli.
Riests melnkāju seskiem sākas martā, aprīlī. Grūsnība ilgst 41—45 dienas. Piedzimst 1—7 mazuļi, bet vidēji 3—4 mazuļi.
Vēsture
Melnkāju sesks gada laikā apēd ap 100 prēriju suņu, attēlā melnastes prēriju suns (Cynomys ludovicianus)
Melnkāju seski 19. un 20. gadsimtā gandrīz izmira, jo kritiski samazinājās prēriju platības, izplešoties lauksaimniecībai, kas savukārt samazināja prēriju suņu populāciju, un sesku populācijā izplatījās vairākas smagas slimības, kā suņu mēris un meža mēris, kas ir līdzīgs buboņu mērim. Arī pirms tam melnkāju sesks nebija bieži sastopams dzīvnieks. To kā atsevišķu sugu klasificēja tikai 1851. gadā dabas pētnieki J.J.Adabons (John James Audubon) un R.J.Bačmens (Rev. John Bachman). Jau 19. gadsimta vidū melnkāju seskiem draudēja izmiršana, jo saskaņā ar šo pētnieku novērojumiem dabā, sesks netika pamanīts un datēts vairāk kā 20 gadus.
Ļoti mazu melnkāju sesku populāciju, kurā bija 130 dzīvnieki, nejauši atklāja 1981. gadā Vaiomingā. Drīz pēc tam populācija strauji izmira slimību dēļ. Dabas pētnieki no Vaiomingas 1986. gadā uzsāka melnkāju sesku glābšanas projektu un saķēra pēdējos 18 seskus, lai drošos apstākļos, nebrīvē pavairotu melnkāju sesku populāciju. Šajā laikā melnkāju seski dzīvoja vairs tikai nebrīvē dažādos zoodārzos, īpatņu kopējais skaits bija apmēram 50.
2007. gadā melnkāju sesku populācija ASV bija sasniegusi vairāk kā 750 dzīvnieku, bet zoodārzos dzīvoja 250 seski, par spīti tam, ka 1996. gadā dzīvnieks tika pasludināts par izmirušu ASV.[5]
