Maķedonijas sievietes balso Dienvidslāvijas vēlēšanās 1945. gadā
Maķedonijas Sieviešu antifašistiskā fronte (maķedoniešu: Антифашистички фронт на жените на Македонија / Antifašistički front na ženite na Makedonija; saīsinātiAFŽ) bija Otrā pasaules karafeministiska kustība Maķedonijā un vairāku mūsdienu Ziemeļmaķedonijas feministu organizāciju priekštece. To izveidoja brīvprātīgās 1942. gadā vienlaikus ar citām sieviešu antifašistiskajām frontēm Dienvidslāvijas teritorijā un tā bija viena no četrām, kuras spēja kļūt par organizētām pretošanās kustībām.[1] Bieži tiek atzīmēts arī 1944. gads, jo tajā tika atbrīvota liela daļa Ziemeļmaķedonijas, ieskaitot galvaspilsētu Skopji, kur piedalījās arī AFŽ. 60 gadus pēc tam tika rīkota organizācijas jubilejas manifestācija zem prezidenta B. Crvenkovska patronāžas.[2] Arī ne tik apaļas jubilejas tiek svinētas.[3]
Vairums informācijas, kas saglabājusies par AFŽ darbību, līdz mūsdienām nonācis, pateicoties Maķedonijas vēsturniecei Verai Veskovičai-Vangeli. Organizācija labi pieturējās pie konspirācijas principiem.
Mērķi
AFŽ galvenais mērķis bija uzlabot sieviešu izglītošanu un palielināt viņu lasītprasmi, jo lielākā daļa analfabētu šai laikā bija sievietes.[4] Vienlaikus AFŽ militāri atbalstīja savus kreisos sabiedrotos gan Ziemeļmaķedonijā, gan citās teritorijās, ieskaitot Grieķu Maķedoniju. Grieķijas labējā valdība par to pēc Otrā pasaules kara apzīmēja viņas kā "bandītus", tāpat kā viņu sabiedrotos, Nacionālo atbrīvošanas fronti un Grieķu Maķedonijas Nacionālās atbrīvošanas jaunatnes asociāciju.[5]
Politiskais fons
1942. gadā Dienvidslāvijas Karaliste bija pilnībā okupēta un sašķelta pa okupācijas zonām. Pārsvarā albāņu apdzīvotu mūsdienu Ziemeļmaķedonijas rietumdaļu bija sagrābusi Itālijas kontrolētā Albānija, pārējais bija ticis fašistu sabiedrotajai Bulgārijai, kura tuvu radnieciskos maķedoniešus uzlūkoja par savu dabisko ieguvumu un veica teritorijas etnisko tīrīšanu, izdzenot no tās vai noslepkavojot serbus un grieķus. Šādas pašas tīrīšanas un slepkavošanas Dienvidslāvijā veica arī daudzi citi spēki, gan valstiska līmeņa, gan visādi "lauka komandieri". Šajā asiņainajā orģijā vairāk disciplinētie un mazāk nacionālistiskie komunistiskie Tito partizāni daudziem šķita pieņemamāki par citiem kaujiniekiem, un pretošanās kustība ieguva visai kreisu nokrāsu.
Kustība bija cieši saistīta ar Grieķijas pilsoņu kara (1943—1949) dalībniekiem — kreiso Nacionālo atbrīvošanas fronti, kurā bija ievērojams sieviešu—partizānu skaits. AFŽ žurnāls "Nova Makedonka" tika izdots divās valodās — maķedoniešu un grieķu, orientējoties uz abu tautību pārstāvēm.[6]
Personālijas
Mirka Ginova
Veselinka Malinska (1917—1987), Otrā pasaules kara — ko Maķedonijas teritorijā bieži sauc par Maķedonijas Nacionālo atbrīvošanās karu — veterāne un kopš 1944. gada Maķedonijas antifašistiskā parlamenta deputāte, kuras tēvs piedalījās 1903. gada pretturku Ilidenas sacelšanās cīņās Ziemeļmaķedonijā.[7]
Mirka Ginova (1916(?)—1946), skolotāja, pēc fašistu izdzīšanas piedalījās Grieķijas pilsoņu karā komunistu pusē. Saskaņā ar leģendu — lai aizstāvētu maķedoniešus pret diskrimināciju pēckara Grieķijā. Notverta un pēc ilgstošas spīdzināšanas nošauta.[8]
Atsauces
↑P. Ramet, Sabrina. (1999). Gender Politics in the Western Balkans: Women, Society and Politics in Yugoslavia and the Yugoslav Successor States. Penn State University Press. pp. 75-76. ISBN 978-0-271-01802-7.
↑Trouton, R. (1952). Peasant Renaissance in Yugoslavia, 1900-1950: A Study of the Development of Yugoslav Peasant Society as Affected by Education. Routledge. p. 283. ISBN|0-415-17612-3.
↑"The Aegean part of Macedonia after the Balkan Wars". Council for Research into South-Eastern Europe of the Macedonian Academy of Sciences and Arts. 1996.
↑de Haan, F. Daskalova, K. Loutfi, A. (2006). A Biographical Dictionary of Women's Movements and Feminisms in Central, Eastern and Southern Europe: 19th and 20th Centuries. Central European University Press. pp. 296-300. ISBN|978-963-7326-39-4.
