Lubāns ir lielākais ezers Latvijā, tā platība ir 82,1 km² (bez salām 80,70 km²).[1] Atrodas Lubāna līdzenumā uz Rēzeknes un Madonas novadu robežas. Ietilpst Daugavas baseinā.
Ezeram ir lēzens krasts, dibens dūņains, vietām mālains vai akmeņains. Ūdens dzeltenīgs.[1] Viena sala — Akmeņsala (1,4 km²). Ietek Rēzekne un Malta, pārējās agrākās ietekas novirzītas no ezera ar apvedkanālu. Agrāk baseina platība bija 6650 km². Iztekas caurtece — 250 m³/sek.
Vēsture
Ezerdobe un Lubāna paleoezers tajā izveidojās pirms apmēram 15 tūkstošiem gadu ledāja Austrumlatvijas mēles kušanas rezultātā, faktiski aizņemot visu zemienes teritoriju. Sākotnēji ezers veidojās pamatā ledāja klātā zonā bez upju pienesuma, bet otrajā posmā, kad ledājs no lielākās zemienes daļas bija nokusis, upju pienesums spēlēja svarīgu lomu un ap 12 000 gadu atpakaļ izveidojās plašs Lubāna pieledāja baseins, kas aizņēma daudz lielāku teritoriju nekā mūsdienu ezers, sasniedzot 113 metru augstumu vjl, salīdzinot ar tagadējiem 92.[2] Sākoties holocēnajai klimata sasilšanai, apmēram pirms 11 700 gadiem Lubāns un tā apkārtne kļuva par ērtu dzīvesvietu florai un tai sekojošajai faunai. Šis seklais, bet ļoti plašais ezers siltā un mitrā atlantiskā klimata apstākļos strauji aizauga, piepildījās ar nogulumiem un tā daļās un apkaimē veidojās purvi. Kā pierāda arheoloģiskie izrakumi, zemienes teritorija šajā laikā bija ļoti blīvi apdzīvota, par ko liecina arheologiem zināmās 27 akmens laikmeta apmetnes. Lubāna ezera mitrāja arheoloģisko nozīmīgumu parasti atzīmē sakarā ar pirmo iedzīvotāju parādīšanos toreizējā Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās.
Apmēram pirms 3800-4000 gadiem no ezera krastiem pazuda gandrīz visas apmetnes, kas norāda par dzīves apstākļu krasu pasliktināšanos. Viens viedoklis to izskaidro ar to, ka, ezerdobei pakāpeniski aizpildoties ar nogulumiem, it sevišķi pēc augsto sūnu purvu izveidošanās, ievērojami samazinājās ezera tilpums, tāpēc palu ūdeņi sāka ilgstoši appludināt apkārtējās teritorijas.[3] Saskaņā ar G. Eberharda Lubāna paleoezera līmeņa izmaiņu shēmu, šajā periodā ezera līmenis bijis stabils, taču dažus gadsimtus pirms tam spēji cēlies par 1—1,5 metriem un apmēram 3640 gadus atpakaļ pacēlies vēl gandrīz par metru.[2]
Ezera līmeņa regulēšana
Zemā ezera apkaime un nepietiekamā palu ūdeņu noplūde, kas radās ezera vienīgās iztekas — Aiviekstes grūti izskalojamās dolomīta gultnes dēļ, radīja ikgadēju apkārtējo teritoriju applūšanu.[1] Šīs applūstošās pļavas tika sauktas par Lubānas klāniem.
19. gadsimta vidū uz Aiviekstes vidusteci tika izrakts Meirānu kanāls, taču tas izrādījās par seklu, lai nestu būtisku labumu.[4] 20. gadsimtā, būvējot Lubāna hidrotehnisko sistēmu, ezerā vairākas reizes mainījies ūdens līmenis. 20. gadsimta sākumā notikušajos pavasara palos ezera ūdens līmenis pacēlās par 2 metriem, appludinot 650 kvadrātkilometrus lielu platību. No 1929. līdz 1939. gadam regulēta iztekošā Aiviekste, ūdens līmenis kritās par vairāk nekā 2 metriem. Vismazāko platību ezers aizņēma 1970. gadu vidū, kad par lielāko ezeru Latvijā kļuva Rāznas ezers, vēlāk ezera līmenis tika paaugstināts. Tagad ūdens līmeņa regulēšanai ezerā ir divas slūžas, ziemeļos Aiviekstes, dienvidos — uz Meirānu kanālu. Kopumā izbūvētas šādas hidrotehniskās būves: dambji ar kopgarumu 90 km, kanāli ar kopgarumu 93 km, ezeram tuvumā, agrākajā ezera palienē izveidoti zivju dīķi ar kopējo platību 1750 ha, nosusināts 180 km² agrāk purvainu un pārplūstošu zemju. Gar autoceļu V560 Gaigalava-Degumnieki gar ezera ziemeļu krastu uzbūvēts dolomīta šķembu dambis.[1] Dambji veido arī pārējos mūsdienu ezera krastus. Kopējais to garums ir 36 km, kas padara Lubānu par vislielāko iedambēto dabīgo ezeru Eiropā. Ezera aizaugums no 80-90% pēc regulācijas samazinājies līdz ap 60%.[2]
Ezera virsmas platības izmaiņas laika gaitā:
Bioloģija
Augājs
Lubāna biotops atbilst ES aizsargājamajam biotopam 3150 “Dabīgi eitrofi ezeri ar iegrimušo ūdensaugu un peldaugu augāju”. Ezerā aug meldri, niedres, kosas, spožās un skaujošās glīvenes, vārpstainās daudzlapes, lēpes.
Zivis
Ezerā atzīmētas 17 zivju sugas: sams (Silurus glanis), vēdzele (Lota lota), zandarts (Sander lucioperca), zutis (Anguilla anguilla), ālants (Leuciscus idus), karpa (Cyprinus carpio), līdaka (Esox lucius), rudulis (Scardinius erythrophthalmus), sapals (Squalius cephalus), līnis (Tinca tinca), zelta karūsa (Carassius auratus), asaris (Perca fluviatilis), karūsa (Carassius carassius), plaudis (Abramis brama), rauda (Rutilus rutilus), ķīsis (Gymnocephalus cernua), plicis (Blicca bjoerkna).[1]
Dabas aizsardzība
1999. gadā Lubāna ieplakā dibināts dabas liegums. Šis un vēl vairāki ap Lubānu esošie liegumi pēc vides aizsardzības organizāciju domām nepietiekoši aizsargāja unikālo Latvijas lielākā ezera ekosistēmu, tāpēc 2009. gadā, apvienojot 12 dabas liegumus ap Lubānu, izveidota viena no lielākajām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām Latvijā — Lubāna mitrāja dabas liegums ar platību 513 km².[5] Daudzas desmitgades ilgušās ezera līmeņa regulēšanas un dabisko ūdenstilpju pārveidošanas rezultātā ezerā un tā apkārtnē ir samazinājusies dabisko biotopu daudzveidība. Tai pat laikā Lubāns un tā apkārtnē esošās dīķsaimniecības, kā arī dažāda cita veida mitrāji joprojām veido ne tikai Latvijas, bet arī plašāka reģiona mērogā ļoti nozīmīgu biotopu kompleksu, kas ir svarīgs virknes putnu sugu ligzdošanai un migrācijai. Teritorija ir iekļauta Natura 2000 aizsargājamo dabas teritoriju tīklā, 2002. gadā Lubāna komplekss tika iekļauts Rāmsaras konvencijas vietu sarakstā un tam ir putniem nozīmīgās vietas statuss. Vairākām putnu sugām Lubāns vai tam pieguļošie zivju dīķi ir vienīgā ligzdošanas vieta Latvijā: baltvaigu zīriņam (Chlidonias hybrida), dīķu tilbītei (Tringa stagnatilis), melnkakla dūkurim (Podiceps nigricollis), terekijai (Xenus cinereus). Lubāns ietilpst Eiropas 5 labāko ligzdošanas vietu sarakstā 29 aizsargājamām putnu sugām, tai skaitā mazajam ērglim, jūras ērglim, ziemeļu gulbim, griezei, ķikutam.[5]
Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Ezeri.lv. datubāze: Lubāns
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Nacionālā enciklopēdija. Lubāna ezers
- ↑ Sluckis A. 2011. Lubānas zemienes apsaimniekošanas iespējas un tās risinājums.
- ↑ Šķinķis C. 1992. Hidromeliorācijas ietekme uz dabu. Rīga, Zinātne, 167.-174.lpp.
- ↑ 5,0 5,1 Dabas aizsardzības pārvalde
Ārējās saites
