Lorenco Bandīni bija itāļu autosportists, kurš sacentās Formula 1 un sporta automašīnu sacīkstēs. Dzimis 1935. gada 21. decembrī miris 1967. gada 10. maijā. Bandīni dzimis Barkā, Lībijā.[1] Tēvs nomira, kad Lorenco bija 15 gadi. Bandīni pameta mājas un atrada darbu kā mehāniķa māceklis Freddi darbnīcā Milānā[2]
Lorenco sākotnēji piedalījās motociklu sacīkstēs un tad nonāca pie autosacīkstēm. 1957. gadā viņš sāka piedalīties autosacīkstēs ar aizņemtu Fiat 1100.[3] Goliardo Freddi, atzīstot Bandīni talantu, nolēma viņu atbalstīt. 1963. gadā Bandīni apprecējās ar Goliardo meitu Margeritu un turpināja strādāt ģimenes garāžā Milānā.[2]
Karjera
1958. gadā viņš ar automašīnu Lancia Appia Zagato guva pirmo uzvaru Mille Miglia izturības autosacīkšu klasē, kā arī tajā pašā gadā ar Berkeley automašīnu uzvarēja 12 stundu sacīkstēs Moncas trasē. Pēc tam viņš sacentās Formula Junior. Bandīni iegādājās Volpini Formula Junior automašīnu un savās pirmajās sacīkstēs Sicīlijā ieņēma trešo vietu. 1959. un 1960. gadā viņš brauca ar Formula Junior Stanguellini. 1960. gadā viņš ieņēma ceturto vietu Formula Junior pasaules čempionātā.[2]
1961. gadā Bandīni un viņa kolēģis, itāļu braucējs Džankarlo Bageti, abi pretendēja uz vietu Ferrari. Ferrari izvēlējās Džankarlo, un Bandīni pievienojās Scuderio Centro Sud komandai. Vēlāk, 1961. gadā, Bandīni aizvadīja savas pirmās pasaules čempionāta sacīkstes Spa trasē, no tām viņam nācās izstāties, jo automašīnai bija dzinēja defekts. 1961.-1962. gada ziemā viņš brauca Tasman Series sacīkstēs Austrālijā un Jaunzēlandē.[2]
1962. gadā Bandīni tika pieņemts Ferrari 1962. un 1963. gada sezonai, un viņš pārcēlās uz Maranello, netālu no komandas galvenās vadības. 1962. gadā viņš debitēja ar Ferrari Monako Grand Prix, beidzot sacīkstes trešajā vietā.[3]
1963. gadā Ferrari nolīga Bandīni tikai uz sporta automobiļu sacīkstēm. Kopā ar Ludoviko Skarfioti viņš tajā gadā uzvarēja Le Mans 24 stundu sacīkstēs, ierindojās otrajā vietā Targa Florio sacīkstēs, ik pa laikam arī sacentās Formula 1 Scuderio Centro Sud komandas sastāvā. Labo rezultātu virkne, tostarp piektā vieta Lielbritānijas Grand Prix izcīņā, pārliecināja Ferrari viņu paturēt kā Formula 1 sacīkšu braucēju uz atlikušo sezonas daļu.[2]
1964. gadā Bandīni aizvadīja savu labāko Formula 1 sezonu. Viņš uzvarēja pirmajā Austrijas Grand Prix Zeltvegas trasē un izcīnīja vēl divus pjedestālus Vācijā un Itālijā. Meksikas Grand Prix izcīņā Bandīni brauca otrais, kad nolēma ļaut savam komandas biedram Džonam Surtesam pabraukt garām, tādējādi ļaujot viņam iegūt pietiekami daudz punktus, lai uzvarētu pasaules čempionātu.[4]
1965. gadā Bandīni uzvarēja Targa Florio. 1966. gadā sezonas vidū no Ferrari aizgāja Surtess, Bandīni kļuva par komandas vadītāju. Tajā gadā viņam nepaveicās uzvarēt Francijas un ASV Grand Prix, kurās sākotnēji viņš bija līderis, bet mehānisku problēmu dēļ viņš zaudēja savu pārsvaru.[4] Bandīni ātrākais aplis bija Monako Grand Prix izcīņā ar 2,4 litru V-6 Ferrari, kur viņš guva otro vietu. Vēlāk sezonā Bandīni palīdzēja režisoram Džonam Frankenheimeram uzņemt filmu “Grand Prix”.[5] Filmā "The Making of Grand Prix" aktrise Eva Saint ar rūgtumu atzīmēja, ka šajā vietā gadu vēlāk sacīkstēs gāja bojā Bandīni[6]
1967. gadā Bandīni uzvarēja Deitonas 24 stundu sacīkstēs un Moncas 1000 km sacīkstēs, abās sacīkstēs ar Krisu Eimonu.[4]
Lorenco Bandīnī negadījums un nāve
1967. gada 7. maijā Bandīni sacentās Monako Grand Prix izcīņā, kur 82. aplī, braucot otrais aiz Denija Hulma, viņš zaudēja kontroli pār savu automašīnu. Viņa Ferrari kreisais aizmugurējais ritenis atsitās pret aizsargbarjeru, izraisot nevienmērīgu slīdēšanu. Automašīna atsitās pret apgaismes stabu un sāka kūleņot.[7] Tā trāpīja pa salmu ruļļiem, kas bija trases malā, mašīnai tika pārrauta degvielas tvertne, un dzirksteles aizdedzināja degvielu. Bandīni bija iesprostots zem automašīnas. Palīgi apgāza viņa automašīnu vertikāli un bezsamaņā esošo Bandīni izvilka no degošā Ferrari, pēc kā tas eksplodēja. Tiek uzskatīts, ka, cenšoties pacelt apgāzto automašīnu, degviela noplūda uz karstajām bremzēm vai izplūdes caurules un izraisīja eksploziju[8]
Bandīni guva trešās pakāpes apdegumus uz vairāk nekā 70 % ķermeņa, kā arī krūškurvja brūci un desmit krūškurvja lūzumus.[7]
Komandas
Lorenco Bandīni savas karjeras laika dabojās piecās komandās :
Lorenco Bandīni trofeja (Trofeo Lorenco Bandīni) ir ikgadēja balva, ar ko godina atsevišķu personu vai komandu sasniegumus Formula 1 autosacīkstēs.[10] Balvu 1992. gadā iedibināja Frančesko Asirelli un Tiziano Samorè no Brisighelas.[11] Tā nosaukta itāļu autosportista Lorenco Bandīni vārdā, kurš nomira trīs dienas pēc smagiem apdegumiem 1967. gada Monako Grand Prix izcīņā[12]
Apbalvojuma trofeja ir keramikas replika Bandīni Ferrari 312/67 automašīnai, ko rotā keramiķa Goffredo Gaeta veidots numurs 18.[13] To, kurš saņems balvu nosaka ne tikai sasniegtie rezultāti, bet arī tas, kā panākumi gūti,[14] braucēja raksturu un pieeja sacīkstēm.[15]
Balvas saņēmēju nosaka žūrija, kuras sastāvā ir autosportažurnālisti un bijušie Formula 1 komandas dalībnieki[16] . Iepriekš uzvarētāju noteica Brisigellas iedzīvotāju balsojumā.[12] Uzvarētāju godina svinīgā ceremonijā Bandīni dzimtajā pilsētā Brisigellā, un trofeju pasniedz Associazione Trofeo Lorenco Bandīni[16]
Šis apbalvojums autosporta pasaulē tiek uzskatīts par ļoti prestižu.[17][18] 1993. un 1994. gadā apbalvojums netika piešķirts, un neviens balvu nav ieguvis divas reizes, jo autosportisti drīkst tikt nosaukti par tā saņēmējiem tikai vienu reizi, lai dotu iespēju iegūt citiem braucējiem.[11][19]
