Oktobra revolūcijas laikā 1917. gada oktobrī pulku atstāja un decembrī veselības stāvokļa dēļ atvaļināts.
Latvijas brīvības cīņu sākumā 1918. gada 25. novembrī iestājās Latvijas armijā, kopā ar Cēsu rotu piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. Izcēlies ar varonību 1919. gada 3. martā uzbrukumā Skrundas Jaunmuižai, par ko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1919. gadā 9. martā iecelts par Saldus pilsētas komandantu, saformējis Saldus brīvprātīgo rotu un jātnieku eskadronu. Pēc Cēsu kaujām un Strazdumuižas pamiera 1919. gada augustā iedalīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, paaugstināts par kapteini. Bermontiādes laikā 9. Rēzeknes kājnieku pulka rindās piedalījās kaujās pret bermontiešiem Pārdaugavā un Jūrmalā. Iecelts par Jelgavas pilsētas komandantu, vēlāk par Daugavgrīvas mācību bataljona komandieri. 1920. gadā ieskaitīts Latgales partizānu pulkā, piedalījās Latgales atbrīvošanā.
Pēc Brīvības cīņām dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā, bija Vecgulbenes robežsardzes garnizona priekšnieks. 1924. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1925. gadā pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku, bija bataljona komandieris, vēlāk saimniecības daļas priekšnieks. 1936. gada 1. oktobrī paaugstināts par pulkvedi.
Latvijas kara skolas priekšnieks pulkvedis Konstantīns Mateuss, "Tautas valdības" Ministru Prezidents Kirhenšteins (vidū), armijas politiskais vadītājs Kalniņš (pa kreisi) un kara ministrs Dambītis (labajā pusē) pēdējā Latvijas Kara skolas izlaidumā 1940. gada 27. jūlijā.
1939. gada 1. septembrī iecelts par Latvijas Kara skolas priekšnieku. Pēc Latvijas okupācijas turpināja darboties savā amatā Sarkanās armijas teritoriālajā korpusā līdz 1940. gada decembrim.
1941. gada 21. janvārī apcietināts un pēc pratināšanām 1941. gada 12. aprīlī Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls viņam piesprieda nāvessodu.
Nošauts Rīgā 1941. gada 20. jūnijā, līķis nav atrasts.
