Konstancijs I jeb Konstancijs Hlors (latīņu: Marcus Flavius Valerius Constantius Herculius Augustus; dzimis 31. martā ap 250. gadu, miris 306. gada 25. jūlijā) bija Romas imperators laikā no 293. līdz 306. gadam. Viņš bija Konstantīna I tēvs.
Konstanciju kopā ar Galēriju adoptēja Romas imperatori Diokletiāns un Maksimiāns[1] un iecēla viņus par saviem pēctečiem (cēzariem), līdz ar ko ieviešot četru imperatoru sistēmu tetrarhiju.
Konstancijs valdījumā saņēma Galliju un Britāniju un, iespējams, Spāniju. Kad 305. gadā Diokletiāns ar Maksimiānu atkāpās, Konstancijs kļuva par augustu un pārvaldīja rietumu provinces, savukārt Galērijs — austrumu provinces.
Savas valdīšanas sākumā izvērsis aktīvu karadarbību Ģermānijā. Karojis gar Reinas upi, kur sakāvis frankus un alemaņus. Pēc kļūšanas par augustu īstenojis veiksmīgu militāro kampaņu pret piktiem Britānijas ziemeļos, viņpus Adriāna valnim. Tomēr 206. gadā pēkšņi miris Eborakā (mūsdienu Jorkā). Pirms nāves pasludināja savu dēlu par savu pēcteci un uzreiz pēc viņa nāves arī Britānijā izvietotie leģioni pasludināja Konstantīnu par imperatoru.
Atsauces
Ārējās saites
