Kauja par Kaukāzu (krievu: Битва за Кавказ) ir nosaukums vairākām militārajām operācijām, kas Otrā pasaules kara Austrumu frontē norisinājās starp nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības bruņotajām pusēm Kaukāza reģionā.
Karadarbība lielākoties norisinājās no 1942. līdz 1943. gadam, kad Vācija operācijas "Blau" rezultātā centās sasniegt Maikopas, Groznijas un Baku naftas atradnes, lai tādējādi nodrošinātu Vērmahtu un tās kara industriju ar vitāli svarīgajiem naftas resursiem, kas bija nepieciešami, lai Hitlers varētu turpināt karu Padomju Savienības teritorijā.[1]
Nesekmīgās Staļingradas kaujas rezultātā vācieši 1943. gadā bija spiesti atvilkt savus spēkus no Kaukāza reģiona un atkāpties uz Krimas pussalu. Kopumā pēc Vācijas galīgās sakāves Otrajā pasaules karā ap 870 000 padomju karavīru tika apbalvoti ar goda medaļu par Kaukāza reģiona aizstāvēšanu.
Priekšvēsture
Kaukāza stratēģiskā nozīme
Otrā pasaules kara laikā Kaukāza reģionam piemita stratēģiski svarīga loma — proti, plašās teritorijas, kas atradās uz ziemeļiem no Kaukāza kalniem, bija salīdzinoši bagātas ar graudiem, kokvilnu, akmeņoglēm, dažādiem metāliem (it īpaši lieliem mangāna krājumiem), lauksaimniecībai vēlamu zemi un mašīnbūves ražošanu, kā arī naftas resursiem, kas tādējādi jau no paša sākuma šo reģionu Hitlera acīs padarīja par vienu no operācijas "Barbarosa" nospraustajiem galamērķiem.[2] Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara laikā Kaukāza naftas lauki kalpoja par vienu no bagātākajām naftas atradnes vietām pasaulē, kas kopumā ražoja ap 90% no visas Padomju Savienības naftas, kur aptuveni 10% no šiem resursiem nāca no Maikopas un Groznijas naftas laukiem, iekams pārējos 80% jeb 24 miljonus tonnas ražoja Baku naftas atradnes mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā.[2][3]
Raugoties no militāri stratēģiskā viedokļa, kontrole pār Kaukāza reģionu un Volgas lejasdaļu dotu vāciešiem lielisku iespēju apgrūtināt britu un amerikāņu pūliņus apgādāt Padomju Savienību ar papildu krājumiem caur tā saukto "Persijas koridoru".[4] Līdz ar to britiem un amerikāņiem būtu jāapiet Kaspijas jūras un Volgas ūdens ceļi, lai tādējādi piegādātu nepieciešamos papildu krājumus caur plašo Kazahstānas un Centrālāzijas teritoriju.[4]
Vācijas nepietiekamie naftas resursi
Sākoties Otrajam pasaules karam, neviens neslēpa faktu, ka Vācijas lielākā problēma bija tās nepietiekamie naftas resursi. Hitlers un viņa ekonomiskie un militārie plānotāji apzinājās bēdīgo faktu, ka praktiski 85% no teju 3 miljoniem tonnas naftu, ko Vācija patērēja ik gadu, tika importēta no ārvalstīm — galvenokārt no ASV, Venecuēlas un Irānas.[5] Līdz ar to, uzsākot Otro pasaules karu, Sabiedroto puse neļāva vairs Vācijai importēt naftu no ārējiem tirgiem, kas tādējādi lika Hitleram un viņa kara industrijai paļauties uz pašmāju ražoto sintētisko naftu un Rumānijas piegādātajiem naftas resursiem. Lai gan Lielbritānijas un to sabiedroto valstu izvērstā jūras blokāde neļāva vairs Vācijai saņemt naftu no ārvalstīm, kara pirmajos gados (līdz 1941. gadam) Vācijas kara industrija vēl varēja saņemt naftu no Padomju Savienības, tomēr pēc iebrukuma PSRS arī šis avots vairs nebija pieejams. Šī iemesla dēļ vienīgais reālais naftas avots, kas Vācijai bija pieejams Eiropā, nāca no Rumānijas naftas laukiem, kas laika gaitā bija spiesta apgādāt ne tikai Vācijas, bet praktiski arī visu pārējo Ass valstu (galvenokārt Itālijas) deficītu pēc naftas krājumiem, kas tādējādi tikai varēja pastiprināt Hitlera motīvus iegūt pēc iespējas ātrāk papildus naftas avotus savā kontrolē.[6]
Pat vēl pirms uzsākot operāciju "Barbarosa", vācu ekonomiskie plānotāji brīdināja Hitleru, ka Vācijas naftas krājumi nav piemēroti tāda mēroga militārajai kampaņai kā Padomju Savienības iekarošanai, kur naftas rezervju vēlamajā līmenī pietiktu vien līdz 1941. gada oktobrim.[6] Vācu ekonomisti norādīja, ka, lai sekmīgi varētu turpināt un uzvarēt karu Austrumos, Vācijas karaspēkam kā minimums bija vismaz jāieņem Maikopas un Groznijas naftas lauki Kaukāza apgabalā.[7] Pretējā gadījumā Vācijas kara ekonomikai bija jāsamierinās ar ļoti lieliem sarežģījumiem un neparedzamām sekām.[7] Šī iemesla dēļ pēc nesekmīgā operācijas "Barbarosa" noslēguma, 1942. gada aprīlī Hitlers deva rīkojumu gatavoties nākamajai lielajai vasaras stratēģiskajai ofensīvai Padomju Savienības teritorijā, kuras viens no galvenajiem militārajiem mērķiem bija Kaukāza naftas atradnes PSRS dienvidrietumos.[8] Ne velti pirms gatavošanās 1942. gada Vācijas vasaras stratēģiskajai ofensīvai Hitlers atzīmēja, ka "ja mēs neieņemsim Maikopu un Grozniju, tad es būšu spiests beigt karu".[9]
Skatīt arī
Atsauces
- ↑ Bīvors, A. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 74.-75.lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
- ↑ 2,0 2,1 Hayward, J. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942–1943. Lawrence, KA: University Press of Kansas, 1998. pp. 1-2.
- ↑ Roberts, G. Victory at Stalingrad: The Battle that Changed History. London... [etc.]: Longman, 2002. P. 49.
- ↑ 4,0 4,1 Roberts, G. Victory at Stalingrad: The Battle that Changed History. London... [etc.]: Longman, 2002. P. 50.
- ↑ Hayward, J. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942–1943. Lawrence, KA: University Press of Kansas, 1998. P. 2.
- ↑ 6,0 6,1 Hayward, J. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942–1943. Lawrence, KA: University Press of Kansas, 1998. P. 5.
- ↑ 7,0 7,1 Hayward, J. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942–1943. Lawrence, KA: University Press of Kansas, 1998. P. 6.
- ↑ Bīvors, A. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 69., 75.lpp.
- ↑ Bīvors, A. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 74.lpp.
Bibliogrāfija
- Bīvors, A. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 420.lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
- Hayward, J. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942–1943. Lawrence, KA: University Press of Kansas, 1998. ISBN 0-7006-0876-1
- Roberts, G. Victory at Stalingrad: The Battle that Changed History. London... [etc.]: Longman, 2002. ISBN 0-582-77185-4
Ārējās saites
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
